THE BLOG - back to sad reality

nupat atgriezos no Veģmaka. šīs trīs dienas droši vien bija manas vasaras augstākais punkts, jo neticu, ka vēl kaut kas šovasar man sagādās tik daudz prieka kā kontaktēšanās ar visiem tiem lieliskajiem tēliem, kas tur bija sastopami. man spēlē visu laiku bija ko darīt, pie tam varēju nodarboties ar globāliem, visus dalībniekus skarošiem jautājumiem. visu laiku man sanāca kruķīties tur, kur notika svarīgas lietas un sanāca tajās veiksmīgi piedalīties un razkruķīt pašam savas lietas.

tomēr ir pagrūti spēlēt ar krieviem, jo pie visām ģēlām vienmēr tiek vilkts ārā kāds dzēriens un ģēlu bija daudz. tas katru vakaru beidzās ar to, ka es knapi varēju atrast ceļu uz savu guļvietu, jo paiet bija gandrīz neiespējami. Kikis gan mani pārtrumpoja šajā ziņā, jo viņš vienu rītu pamodās svešā nometnē zem soliņa, apkrāmēts ar vairogiem un ar čainmailu spilvena vietā, bet nākamajā rītā viņš pamodās svešā nometnē vienkārši uz malkas čupas (we got pics). viņam droši vien likās, ka viņš spēj sacensties dzeršanā ar krieviem.

dzirdēju arī daudzas jaukas krievu dziesmas, ko nekad nebiju dzirdējis. kad klasiskais cojs jau bija nodziedāts, tad pie lietas ķērās īstie dziedoņi un ģitāras spēlmaņi (tur man liekas katrs otrais ģitāru spēlē diezgan pieklājīgā līmenī), un varēja izbaudīt visādas neticami melodiskas kompozīcijas neticami labā izpildījumā.

karoče žēl, ka tas beidzās tik ātri.