"Mana māsīca ar savu ģimeni sen jau dzīvo Apvienotos Arābu Emirātos. Arī bērni
tur izauguši un no Latvijas paražām gandrīz neko nezina. Tā nu es viņiem uz
gaidāmajiem Jāņiem aizsūtīju vēstuli. Lai atsvaidzinātu latviskās tradīcijas,
pierakstīju klāt tautasdziesmas.

Saņēmu šādu atbildi:

«Mīļā tante! Mūsu vecāki pašlaik aizceļojuši uz Kanādu. Tā kā mēs mājās esam
vieni paši, tad nesapratām, kāpēc Jūs rakstāt dzejā, tomēr visu uzmanīgi
izlasījām.

Jūs rakstāt:

Jānīts nāca, Jānīts nāca,
Kā mēs Jāni mielosim?
Nokausim purva dzērvi,
Upes zaļo līdaciņu.

Visu gadu Jānim krāju,
Ko es došu šovakar?
Svaigu maizi,
Mīkstu sieru,
Trīssimt ceptu sivēntiņu.

Sākumā gribējām zvanīt uz Kanādu, lai jums aizsūta nedaudz naudas, jo savvaļas
putnus ēst ir bīstami. Var dabūt putnu gripu, turklāt vai ir prātīgi visu gadu
krāt naudiņu, lai vienu reizi gadā pacienātu Jāņonkuli, kurš vienā reizē to
nemaz visu nevar apēst. Mamma sacīja, ka Jūs esat labi cilvēki un tamdēļ mēs
nospriedām, ka Jūs, droši vien, gribējāt pacienāt visu savu mazo ciematiņu,
gluži kā tie cilvēki, kuri vāc ziedojumus Āfrikas badacietējiem. Brālis savā
sacerējumā vairs nerakstīs par prezidentu Obamu, bet par Jūsu sirdssiltumu.

Nākamajā dzejolī Jūs rakstāt:

Jāņu māte rudzus brida,
Zelta kurpes kājiņās;
Ne tai mirka zīda bruņči,
Ne sudraba priekšautiņš.

Kā tā var! Vecāki stāstīja, ka rudzi ir Latvijas lepnums, bet Jūs tos mīdat.
Mūsu vecāki strādā ļoti labā firmā, bet zelta kurpēm gan nauda nesanāk.

Jāņu māte sieru sēja,
Ozolā sēdēdama.
Kāp zemē ,Jāņu māte,
Jānīts pāri nedarīs.

Žēl gan, ka Jāņonkulis atkal ir atsācis dzert. Bet visvairāk mūs pārsteidza
rindas:

Jāņa māte piedzērusi,
Guļ ar vīru aizkrāsnē;
Ja būt laba Jāņu māte,
Savus bērnus pacienātu.

Vai tad Jums, tante, nav rakstura, ka sākāt dzert līdzi? Beigās Jūsu pēdējā
dzeja bija pati šausmīgākā:

Piesēju Jānīti
Pie zaļa ozola,
Astoņas olektis
Sarkanas bantes.

Saprotam Jūsu kreņķi. Jāņonkulis pārdzēris jēgu un kamēr atbrauca ātrā
palīdzība, dabūjāt viņu siet pie koka. Nolēmām naudu nesūtīt, tāpat nodzersiet,
un arī ciemos nebrauksim, jo baidāmies par savu dzīvību.

Cenšaties sameklēt labu narkologu, tur mēs Jūs atbalstīsim. Apsolām!»

Tā nu es sēžu ar vēstuli rokās un nesaprotu - smieties vai raudāt...."