te

12:36 pm:
Tā kā kaktusus bijām nogaršojuši jau iepriekš un sapratuši, ka 30 gramu apēšana prasītu dzelzs kuņģi un iepriekšēju garšas kārpiņu iznīcināšanu, izlēmām no tiem pēc nedaudz modificētas retardu receptes (citronu vietā izmantojām citronskābi) pagatavot tēju. Proti, kaktusi tika sabērti katlā ar ūdeni un krietnu daudzumu citronskābes, lai ķīmisku un maģisku procesu rezultātā viss meskalīns nokļūtu ūdenī, bet pēc tam – kuņģī. Vārījām trīsreiz pa 40-50 minūtēm, viru ikreiz izkāšot caur vecu, bet tīru kreklu. Šķidrumu atlikām malā dzeršanai, bet kreklā palikušos kaktusu vārījām vēlreiz. Teorētiski nekas sarežģīts, taču vārītāji bija divi vecpuiši, tāpēc pēc trim stundām kaktusu paliekas virtuvē bija atrodamas it visur: uz plīts, grīdas, pirkstiem, dvieļiem, katlu dibenos u.t.t. Lielākoties kā staipīga, pēc vēmekļiem ar citronskābi garšojoša tumši brūna šļura. Par laimi, vira vismaz nesmakoja – tas arī bija vienīgais, kas to atšķīra no viduslaiku raganu gatavotajiem padzērieniem. Bet arī tikai tāpēc, ka nevarējām atrast zaķa ļipu un bites dzeloni.

Dzeršana tika pielāgota olimpiskajām svarcelšanas sacensībām. Tas izrādījās pareizs solis – simtkilogramīgo tēvaiņu cīņa ar svariem mudināja arī mūs nepadoties kaktusu dziras priekšā. Vispirms gan apēdām palikušos, izvārītos kaktusus, nosprieduši, ka tajos arī varētu būt palikušas kādas pihoaktīvās vielas (jautājums par vārīšanas jēgu šajā gadījumā gan paliek atklāts). Kā jau iepriekš teicu, tie garšoja pēc īpaši rūgtiem vēmekļiem ar klāt piebērtu citronskābi. Bez pārspīlējuma – kaktusi ir vismaz desmitreiz negaršīgāki par psihedēliskajām sēnēm un jebko citu, ko savā mūžā esmu bāzis mutē, ieskaitot lielu karoti majonēzes ar pienu bērnībā. Pārdesmit gramus kaktusu ēdām nedaudz ilgāk nekā pusstundu, ik pēc kumosa mokoties ar aizvien pieaugošo nelabumu. Pēc tam vēl bija jāiztukšo krūze siltas, pabiezas dziras, kas garšoja vēl sliktāk. Līdz pēdējam malkam nocīnījos godam (ja neskaita apnicīgo sūdzēšanos par vēdergraizēm), taču tas uzreiz pēc norīšanas atgriezās krūzē, un man bija jāskrien uz tualeti.

Drīz vien lielākā daļa izdzertās dziras bija atgriezusies podā. Pēc kādas piektās izvemšanās reizes „sajutu” (kamaps bija sācies un nospriedu, ka man to pateica kaktuss), ka nu pietiks un, nomazgājis & izskalojis muti, atgriezos istabā. Turpinājām skatīties svarcelšanu, pamazām jūtot, kā ķermeni pārņem pazīstamās tripa sajūtas.

Kad medaļas bija sadalītas, pārcēlāmies uz istabu pie datora, filmām, mūzikas un ģitārām. Tās bija kļuvušas par brīnumu pilnām pasaulēm – ikviena nots it kā piepildīja ķermeni, un es būtu varējis stundām ilgi noskatīties uz stīgu vibrēšanu. Tāpēc manā gadījumā muzicēšana izpaudās dažu nošu nospēlēšanā un pusminūti ilgā klusēšanā ar platu smaidu izbaudot dzirdes un taustes sinestēziju. Draugs tikmēr staigāja no vienas melodijas uz otru, ne pie vienas neuzturoties ilgāk par dažām sekundēm. Tomēr visas izklausījās brīnišķīgi, tāpēc par to neraizējos. Patiesībā neraizējos ne par ko – biju pārāk apmāts ar skaņām, lai gremdētos domās. Tas sākās pēc kādas pusstundas.
Kā jau esmu teicis, tripa “garīgā” daļa būtībā ir dzīves apzināšanās. Domas ir atkarīgas no tābrīža noskaņojuma, rakstura un pēdējo dienu/nedēļu domām un raizēm. Iepriekšējā LSD ceļojumā tādu tikpat kā nebija un visu laiku varēju lidināties kaut kur augstu, augstu, starp planētām un zvaigznēm. Tagad urbos sevī un neko apkārt tikpat kā nemanīju.

Principā kaktusu trips bija sadalāms trijās daļās. Lielāko daļu laika pavadījām, sērfojot pa televizora kanāliem un YouTube video, reizēm nevilšus, bet reizēm apzināti izvelkot viens otru no pārāk dziļas pazušanas tripā. Ne vārda nesakot, bijām vienojušies, ka šis nav piemērotākais laiks tīrai psihedēlijai. Tā vietā skatījāmies ar mobilā telefona kameru greizi filmētu Get Smart skrīneri un tamlīdzīgus sūdus – atceros lētu ziepeņu fragmentus, izsitējiem līdzīgus airētājus un NLO video, kas rosināja doties uz tualeti, lai šņācot un krācot randomā vicinātu kameru un nofilmētu līdzīgu pierādījumu, ko ievietot YouTube. Tā kā redzētajam līdzīgas kvalitātes video bija vairāk par diviem miljoniem skatītāju un 4,5 reitings, nolēmām, ka, piesaistot sponsorus, izdotos itin labs biznesa plāns.

Brīžiem nošķīrāmies un kādu laiku tripojām individuāli – K. parasti devās uz balkonu, es staigāju šurpu – turpu pa dzīvokli, nesekmīgi mēģinādams pieķerties kādam no daudzajiem domu pavedieniem. Atšķirībā no LSD vai sēnēm kaktusi saglabā salīdzinoši skaidru apziņu – no tripa domām iespējams viegli distancēties un ne uz brīdi neradās sajūta, ka kaktusi tevi pārņemtu. Radās sajūta, ka zem/bezapziņa ir pietuvināta pamatapziņai, bet ne sapludināta ar to. Iespējams, tas tāpēc, ka pārāk ātri visu izvēmu un esmu iemantojis zināmu pieredzi ar psihedēliskajām vielām, jo K. izskatījās krietni vairāk “iekšā” tajā visā. Bet, iespējams, tāpēc, ka settings bija pārāk ikdienišķs.

Trešā daļa bija kopīgā džemošana un mani nebeidzamie atmiņu stāsti (kas viņam, šķiet, drīz vien pieriebās). Labākā bija aptuveni stundu ilgā sesija pie beigām, kad izmantoju ģitāras korpusu kā sitaminstrumentu. Jutos kā skaņu gleznotājs. Ikviens pieskāriens bija otas triepiens, kas pasaulē izlaida jaunu gleznu. Neapšaubāmi episkākais muzikālais piedzīvojums manā pieredzē.

So, yeah, nekas diži īpašs un satriecošs salīdzinājumā ar jebkuru no iepriekšējām reizēm. Gājiens pie upes un mākoņu slīdēšana pār debesīm, te nosedzot, te atklājot Mēnesi bija iespaidīgs, bet kopumā pieredze drīzāk atgādināja starpposmu starp zāli un psihedēliķiem kā pilnvērtīgu tripu. Tiesa, tāpēc, iespējams, noderīgāks, jo varēju puslīdz mierīgi pārdomāt visas domas, ik pēc brīža nepazūdot izplatījumā. Krietni piezemētāks piedzīvojums. Bet neesmu pārliecināts, vai tas bija gatavošanas/dzeršanas vērts. Psihedēliskām pārdomām kaktusi varētu būt laba iespēja, bet tripa baudīšanai LSD viennozīmīgi ir labāks. Šoreiz, šķiet, vajadzīgāks bija pirmais. Un savā ziņā patīkami, ka beidzot pēc tripa visa pasaule nešķiet mainījusies.