06 Oktobris 2008 @ 19:28
 
Lūk, sagraizīju rītdienas kompozīcijas teroram vatmaņpapīra kvadrātiņus, ietūcīju lineālu zaļajā somā un sāku domāt, kur pie velna palika mana sasodīti skaistā bērnība. Bērnudārzā es negāju un ar citiem puņķainiem mazbērniem nespēlējos [varbūt tāpēc reizēm ar saskarsmi tā pagrūtāk], tā vietā baudīju nu jau vairs neeksistējošā Purva ielas 53. nama nepiespiesto atmosfēru, jaucu ārā vecus radioaparātus, bezdievīgi daudz lasīju un biju labs savu vecāku bērns. Ome man pareģoja dižu nākotni mākslas jomā, bet varbūt vienkārši viņas mūžīgais [te nu es nepārspīlēju] reibuma stāvoklis bija pie vainas. Nekas, es dzīvoju laimīgi. Tad nāca varenie deviņi gadi skolā ar visai interesantu numuru - 69, ehh, mūžīgās kaislības, sevis apzināšanās un kautkādi nebūt personības izkopšanas mēģinājumi, pirmais alko malks septītajā klasē, beidzamais gads pamatskolā, alus stundu laikā, miesisko baudu iepazīšana, bet ko nu par to, не будем о грустном. Tad ekši, tad izlaidums. Un tagad, draugi mīļie? Tagad es te guļu savā septītajā rūtainajā kreklā uz gaišzaļā deķīša, ibioriodežaneiro, ar rav audzēkņa apliecību labajā džinsu kabatā un velci zobos, androgīna paskata būtne, kuru par sievieti sākumā droši vien pagrūti nodēvēt, augsta līmeņa domas un vārdi, vispār bez piecām minūtēm pieaudzis cilvēks, bet bērnība tur kautkur tālu aiz muguras rāda mēli un nomētā ar koka klucīšiem. Cik traģiski tas viss patiesībā ir.
 
 
Sajūta: grr
Skaņa: Current 93 - The Carnival is Dead and Gone