Cibā pēdējās nedēļas šad tad uzplaiksnī sarunas par to, vai būt par vegānu ir viegli. Daži saka, ka tāds dzīvesveids esot liberastu izlaidība un luksuss, daži sakot, ka tā visa padarīšana ir grūta un dārga, citi aizrāda, ka nav ko sūdzēties par grūtumu un tā tālāk.

Par to, ka grūti. Mana pieredze arī ir tāda, ka sevišķi sākumā būt par vegānu ir grūti ārpus mājas, bet viegli un pat interesanti mājās. Lielākā problēma, ar kādu esmu saskārusies šeit Latvijā ir atrast, ko ēst pusdienās ārpus mājas. Tikai kļūstot par vegānu tev pirmoreiz atveras acis uz to, cik ļoti cilvēki ir atkarīgi no dzīvnieku ķermeņiem. Tas ir gluži tā, it kā govs būtu mūsu māmiņa, un mēs bez viņas galīgi nevaram, un tāpēc paņemam no viņas visu, ko var dabūt - pienu, viņas bērnus, gaļu, ādu. Būtībā, ja ēdnīcu piedāvātajā ēdienā nav gaļas, tad ir gandrīz vai pavisam skaidrs, ka tur būs siers, vai arī krējums, vai arī olas. Man pat reizēm šķiet, ka tam apakšā ir kaut kādas bailes, ka bez dzīvnieku produktiem mēs visi izsalksim un nomirsim, tāds kā animal product separation anxiety. Turklāt dzīvnieku produkti tiek lietoti pat tādos ēdienos, kuros tos it kā nemaz nevajag - piemēram štovētos kāpostos noteikti jāpieliek arī gaļa, vai arī ja ir cepti kartupeļi, tad tos noteikti vajag apcept sviestā. Arī par salātiem, bet manuprāt tas tieši ir vairāk izteikti Latvijā, salātiem jāpievieno krējums, citādāk tie noteikti nebūs pietiekami sātīgi, un no tā mums visiem ļoti bail. Lielākais kuriozs laikam bija, kad mamma nopirka Liepkalnos maizi, un tur iekšā bija cūku vaigi. Par kūkām vispār laikam var nerunāt, jo lai arī ir iespējams izcept garšīgas vēgānas kūkas, to piedāvājuma būtībā nav, ja neskaita mazus izņēmumums - piemēram vegānie brauniji konkrētās kafejnīcās. Es esmu secinājusi, ka ēdot iestādēs ārpus mājas, man nāksies samierināties ar diezgan vienveidīgu piedāvajumu - vārītiem griķiem, kartupeļiem vai rīsiem ar retajiem biešu vai burkānu salātiņiem, kas ir pagatavoti bez krējuma. Vairāk izvēles ir tādās vietās kā Lido, kur pat ir pieejumi tvaicēti un sautēti dārzeņi, un dažādi sacepti dārzeņi vegānās mērcēs, kas ir forši, tur ir arī norādes par to, vai ēdiens satur laktozi. Tā kā es esmu secinājusi, ka pusdienu jautājumu var vairāk vai mazak atrisināt tikai ņemot ēdienu līdzi no mājām, kas pat ir daudz izdevīgāk un garšīgāk. Protams - tas prasa laiku, vai nu iepriekšējajā dienā, vai no rīta, bet es domāju, ka līdz nebūs lielāks vegānā ēdiena piedāvājums starp gatavajiem ēdieniem, šis arī ir vienīgais risinājums. Vēl viena lieta, ēdot restorānos vai kafejnīcās nākas samierināties ar to, ka tu neko īsti nevari izvēlēties, un ģimene vai draugi tevi apsmej, bet nu, tas tā. Laikam smieklīgakā reize bija, kad mēs bijām aizgājuši uz Čilī Picu, kas ir vegāna ļaunākais murgs, jo tur animal product separation anxiety ir visizteiktākā - šķirstot to ēdienkarti, un secinot, ka pilnīgi visur ir siers, es pasūtīju veģetāro picu un pateicu, lai man taisa bez siera, bet pieliek klāt vairāk dārzeņu, un man tika atnesta tāda sausa pica ar ļoti daudz sakapātiem Ķīnas kāpostiem. Varbūt cilvēki iebildīs, ko tad es gaidīju, picu tomēr taisa ar sieru, bet es esmu ēdusi ļoti, ļoti garšīgas vegānās picas, gan kafejnīcās, gan pati esmu taisījusi, tā kā tas ir izdarāms, tas vienkārši ir pieprasījuma un piedāvajuma jautājums. Vēl viena lieta, kas mani mazliet kaitina ir zīmju trūkums ēdienkartēs - dažreiz ir norādīts, ka ēdiens ir veģetārs, bet to tomēr ir ļoti viegli redzēt, daudz grūtak ir saprast, vai ēdiens ir vegāns, bet tas nav sevišķi populārs apzīmejums pagaidām, vismaz Latvijā noteikti nē. Tā kā jā, esot vegānam ārpus mājas jāsaglabā humora izjūta, un jāsagaida, ka tev nekas īpaši nebūs piemērots, tāpēc jāsagatavojas sev visu lielākoties pagatavot pašam.

Par to, vai dārgi. Es varu apgalvot ar pilnīgu pārliecību, ka būt vegānam ir lētāk, nekā būt visēdājam. Es ēdienu pasūtu ik nedēļas no lielveikala, un kopš es esmu vegāns mani izdevumi par ēdienu ir krietni sarukuši. Dārzeņi ir ļoti daudzveidīgi un lēti, un lai arī tas ir stereotips, man šķiet tur ir daļa taisnības, ka visēdāji mēdz par dārzeņiem domāt "gurķi, tomāti, salāti". Tad, kad es kļuvu par vegānu un sāku interesēties par visādām receptēm, es sapratu, ka ir tik daudz visādu lētu, garšīgu dārzeņu, kurus es nekad iepriekš neēdu, kaut vai piemēram visi sakņveidīgie dārzeņi. Arī graudaugi, rīsi, griķi, makaroni, pupiņas, zirņi ir ļoti lēti. Vienīgais, kas ir padārgi, ir rieksti un eksotiskie augļi, bet tā kā rieksti un augļi ir tik ļoti veselīgi, es domāju, ka tas ir tā vērts izdot naudu par šiem produktiem. Vienīgais, kas ir dārgi ir ēst ārpus mājas vegāniestādēs, jo tur viss ir uzcenots, but then again Latvijā tā laikam man nav problēma, jo te tādu iestāžu vienkārši nav, lol.

Vienvārdsakot, mans secinājums ir, ka grūti ir tikai ārpus mājas, un ne jau tāpēc, ka nebūtu iespējams pagatavot garšīgu un lētu ēdienu, kas ir bez dzīvneiku produktiem, bet gan tāpēc, ka lielākā daļa tautas šādu ēdienu nepirktu, jo visi ir atkarīgi no gotiņas, rukšiem un vistām, un visiem ir bail, ka ja viņi nepaņems karbonādi vai neuzspiedīs salātiem virsū krējumu, tad paliks izsalkuši, līdz ar to nav pieprasījuma un nav arī piedāvajuma, vai arī tas piedāvājums, kas ir, iedalās kategorijās accidental-vegan-food-that-is-cheap (rīsi, griķi, salāti), intentionally-vegan-food-that-is-expensive (hipsteriestāžu un vegāniestāžu ēdiens). Tā gan nav neatrisināma problēma, un es arī neuzskatu, ka tas, ka ir grūti paēst ārpus mājas būtu labs iemesls nebūt vegānam, tā kā es atzīstu, ka tā ir problēma, bet nedaudz skeptiski skatos uz tiem, kas saka, ka tā ir milzīga problēma un gana labs iemelss, lai nekļūtu par vegānu, jo dārgi tas nav, tas tikai prasa drusciņ vairāk laika un izdomas.

Kopsavilkumā es par vegānismu ārpus mājas jūtos šādi: