Viena lapa -

nevīža salasa spalvas un apber ar tām Alvi, uzpīpē, smalkā malkā papīra stalažās papīra tabaku sajutis uz rokas uz mēles liek man darīt kaut ko līdzīgu aizdedzina cigareti dzēš cigareti ar cigoriņu kafiju ar amonjaku un kaut kādu pārskābi. skaties! pats ar elpu duļķus dzina mani nedod sev par kungu. izvelc no sākuma ārā un tad ievelc dziļāk,

citādāk visi redz, ka tu dari tā, kā es tev likšu, kad tu no manis trīcēsi bailēs. raugās jau vairākas acis, gavilē, steigšus jautā, vai es biju tas no smiltīm, vai redzēju, kā viņi smaidīja. Alvis krata galvu, tas neesot bijis viņš, smaida. viņa smaidā var redzēt viņu, šo velna izdzimumu, visu vienos kodumos ar smēķi zobos un pakausī dzestrums. laid viņu vaļā, viņa ir mana

māsa, mana Inga. patiešām, mēs viņu tūlīt atlaidīsim, viņa tūlīt būs gatava, pārvarēs neprātu un robežas mums dāvās svētu garu posmu pa posmam līdzīgi kā atnāca Alvis raustot elpu un dibenplānā dibinot grupu kaļot plānus un grupā elpojot garaiņus no tā laika no tās telpas, kurā plāns galdiņš bija strūklakas vietā. smeldz. ievelc vēl. viņš piever acis, viņa tās aizver līdz galam vizuālie

dūmeņi mūs savienos ar Alvja māsu un mums acis ātri sasarks sūrstēs un tad jau tas nāks, Alvis ar savu māsu pie rokas apaukstējies saldējumu saēdies nekad vairs neēdīs, mikls tāds mīksts, skaties, lai pielūko - dūmi divreiz nedomā, mēli nokodīsi sapratīsi ka jāpielūko pie katra teikuma, kad aiztiec tevi tad katrs aiztiek sevi tik ilgi, cik var izturēt. bet

mēs no izolatora mums drīkst, nē, nedrīkst, Alvis teica, ka nedrīkst, ka jāklepo līdz nākamai dienai, kad viņš ieraus sevī visu leti un sapratīs, ka smēķējis aiz ieraduma. tūliņ atnāks kumeliņš, sniegs roku stāvoklī, Inga paņems to visā pilnībā solīs savas kapitāla daļas, tu teiksi, tas man? velc mani līdzi izdaries ar mani kā ar rīksti.

man pašam brunči plati un motokrosā labi iet no rokas rokā, labi iet, klusumā vislabāk. sākšu rauties kalnā augšā visa roka sarkana no mutes kaktiņa ar lūpu krāsu žņaugšu dārgus akmeņus ar dūmiem veltīgi tos pūtīs gaisā un kad visas pilsētvides apdedzināts Suvorovs zirgā kāpis grūti pūtīs nespēs vairs noturēt pirkstos Alvja trijzaru galvu, viņam tiks atņemti spēki un atlikums

starp īkšķi un kvadrātiņu būs kā nagu iekavas gaiļiem ko sasūkt nāsīs kā pēdējo no Ingām. mēs viņu vispār nespējām izsekot, labi ieredzējām, bet beigās bija tādi kā jēli smiekliņi, mēs dusmojāmies uz Alvi, bāzām viņam rīklē raugu, bet tas tikai saka - rūkts rūkts. tas nekas, kad Inga jutīs ka pietiek, tad mēs kaut ko darīsim, pagaidām grūti saprast, vai tas ir savādi vai no jauna

iedibināts izgudrojums pasaulē, kur nav māņu, bet spēlē tikai stīgu instrumenti. vispār bezgalīgi tālu aizgājuši, visas krāsas strīpā salikuši, vibrē un viļņojas nepaklausīgi arī. tiešām būšu noteicis pārāk bargus raidviļņus īsviļņus samazināt un garos nolikt par brīdinājumu, lai es viņus te nekad vairs neredzētu.