Viena lapa -

ej tu nost! šajā dispanserā es pirmo reizi ieraudzīju cilvēkus. pirmo reizi sajutos es pats. turpmāk iešu cilvēkos, es zināšu, kā to darīt. viss būs sanācis pēc plāna, māte mani pa lāgiem nēsās apkārt un apskaus. vai es tev neteicu, ka tā bija arī agrāk? es apjūku. tajā pašā minūtē pie manis pienāk nervozs pensionārs un groza galvu. tas ir mans tēvs. nu ko tev vajag? man neko nevajag, tāpēc arī tev neko nevajag, tā Alvim šķiet, bet viņš jūt sarūgtinājumu. vajadzēja šādi sagadīties, tagad es visiem patikšu, bet mans tēvs būs ērms. ej ieberzies, es

pabāžu galvu pa durvīm un saku, lai beidzot iet prom, lai aizvācas. Karla telefonā mēģina dabūt iekšā savu sajūtu, saka, ka tas ir tīrs ziedojums viņam. kam, man? Alvis māj ar galvu un atrodas mājās kopā ar Ingu. nu, stāsti! sākšu ar to, ka tu man iedevi neatņemamu laiku, bet es to pazaudēju. tagad bēdājies! tu man patiki, kad atbrauci atpakaļ, bet tagad bai-bai. Alvis pakrīt un pakrūtē jūt zābaku. tas būs bijis uzbrukums manai nevainībai. vai

man atkal neiet? šaubos kādu brīdi, tad mana balss kļūst dziļāka. ar iztaisnotu muguru - jāiet! atraduši arī krēslu baseina malā. taisni vai jāsmejas. par mums jau viss kontinents uzjautrinās, bet viņš izliekas nemanām, izliekas, ka nenojauš, kas sekos. es dzirdēju, ka Karla tev atkal ir zvanījusi mirklī, kad biju ar tevi tuva. vai zināji, ka mana pamāte ir aizbraukusi uz ārzemēm? tā viņai vajag, Inga iesmejas, man jau sen bija nojauta, ka tam jānotiek. vai tu teici, ka gribēji izskatīties smuka, ka gribēji sapucēties? tev būs jānāk pie manis, es

tev pavēlēšu. vai es tev arī varēšu pavēlēt? par to mēs vienosimies. tagad sēdies un klausies. es klausīšos pretī, un mēs sacentīsimies, kurš pirmais sadzirdēs. saproti pats, es tev nelieku darīt neko pretdabīgu. ja pēkšņi istabā ienāks Alvis, mēs viņu apsmiesim un apmētāsim ar aldara pudelēm. mēs to darīsim no tīras sirds, un mums risināsies sarunas. mēs domāsim, un par mums priecāsies. viss labākais notiek pakāpeniski.