Punkts. |
[20. Jan 2008|22:19] |
Tu ej pēc vislieliskākās svētdienas mājās. Tu ej. Un izvēlies pilnīgi citu ceļu. Tādu, kur jāiet par vairākiem kvartāliem tālāk. Bet Tu ej. Nosalušiem pirkstiem un pēdām.
Un tad ielas vidū spuldžu gaismā Tu ieraugi guļošu cilvēku. Uzvalka biksēs. Ap piecdesmit gadiem. Portfeli. Viņa soma bija pusmetru tālāk no viņa.
Tu ej viņam klāt. Viņš neatbild. Un tad Tu haotiski spaidi telefona taustiņus un mēģini atcerēties, kas tā ir par ielu, kurš māju numurs, kurš krustojums... Tu gaidi. Tu redzi, ka viņam notrīs plakstiņi. Gaidi, gaidi, gaidi, bet visi iet garām.
Atbrauc sirēnmašīnas. Bez sirēnām. Un palūdz Tev aiziet..
Un tad Tu tāds kaut kāds pārnāc mājās. un nesaproti. Neko vairs... |
|
|
Comments: |
Tādos brīžos man šķiet, ka tieši tā tam bija jābūt. Tam bija jānotiek tieši ar mani, jo ne pa velti esmu izvēlējusies citu ceļu, ne to, kuru parasti, tādāļ, ka kāds man gribēja to parādīt, vai kāds gribēja, lai tieši es šim cilvēkam palīdzu. Tāds liktenspirksts.
Kāpēc? Vai tāpēc lai kāds kādreiz kaut kur izglābtu mums mīļos? Sargātu???
P.S. Saudzējiet sevi un tos, kas jums mīļi...
| From: | basta |
Date: | 20. Janvāris 2008 - 23:08 |
---|
| | | (Link) |
|
mēs neglābjami. defoltā.
situācija gan labi zināma. netīkama.
Mēs - pazaudējušies. Un tad ejam uz mājām pa citiem ceļiem. Netīkama, bet arī tīkama. Jo varbūt es biju vietā un laikā. Un joprojām jautājums - es taču darīju pareizi?!?
| From: | basta |
Date: | 20. Janvāris 2008 - 23:25 |
---|
| | | (Link) |
|
nešaubīgi.
| From: | lidot |
Date: | 21. Janvāris 2008 - 10:56 |
---|
| | | (Link) |
|
droši vien tai vajadzēja būt tieši Tev. jo 99% paiet garām, it kā būtu tikai normāli, ka kāds guļ uz ielas bezpalīdzīgs, un pat nepapūlas noskaidrot, kas noticis.
katru reizi, kad es nepaeju garām, es ticu, ka arī man kāds palīdzēs, ja ar mani notiks nelaime. varbūt pasaule tādējādi kļūs labāka. | |