Viena lapa -

nogāzts gar zemi viņš izskatījās neaizsargāts. šādus puišus mēs esam redzējuši līcī, mums tādi nav vajadzīgi, ņemiet tos līdzi. bet šo te atstājiet, mēs vēl paskatīsimies. pār Maskavu nolaidās lielie helikopteri un teica, hops, lai visi saprastu, ka tie bālgani. tagad ieej pa parādes durvīm un saki, ka mēs paceļam tauvas, lai atslēdz gāzi. tev deguna priekšā ir instrukcijas, bet tu plauksti vaigos rozā sārts. tev vajadzēja strādāt ar puķēm, smaržot pēc puķēm, velkāt gredzenus un ģērbties kleitā, bet tā nav. kāpēc? vai Alvis tev strikti piekodināja, ka savādiem ļaudīm ir jābūt uzmanīgiem ar skābi? paskaties uz viņa rokām, tās ir atklāta karte, kas norāda ceļu uz viņa māti. tas ejams lēni un ar aplinkiem, bet pa ceļam var vērot dzērves un izgaršot meža ogas. tas pats attiecas uz viņa tēvu. to nekad nevarētu izskaitļot pat tad, ja pašam pajautātu. paša mājās audzēts, bet nav kur likt. var pat iesmieties, cik tas ļoti atsities tēvā un mātē. visu pagājušo nedēļu gulšņāju, domāju par mājām un par sienaugšu. nebūšu tik stiprs nākamreiz, sanesīšu malku priekšdienām, lēnām kļūšu par arhitektu, tāpat no manis nav ko mācīties, visi grib ātrāk tikt vaļā. lai tik ienāk. tēvs stāv uz ceļiem zem galda un lūdz māti - lūdzu, ieskaties man acīs, man kaut kas ar šlipsi nav kārtībā, tu esi vienīgais cilvēks, kam dievs devis acugaismu un es nevaru vairīties no Alvja mūžīgi. tumšajos mežos kāds izbārstījis stikla lauskas. nākot mājās salasīju pilnu mobilo telefonu, tagad spēlējos. nebija tik grūti, atzīšos, galvenais iet vienā solī

ar saviem sirdspukstiem un neslēpties no tā, kas nekad nav bijis. ko tu par to saki? vai kauns tevi panāca, dižais arhitekt? vai savu adīkli nepasēji savā neuzmanībā un izšķērdībā? bet jauno radiostaciju, jauno peldbaseinu, kas vēl nav pabeigts, vai to visu tu novērtēji? manuprāt, tās ir dārgas mantas, mana dziļa cieņa par tava tēva zilajiem ūdeņiem. es viendien stiepu mājās marģināles un pašizmaksas sāka pārsniegt manu vēlmi ar to visu krāmēties, tāpēc es noteicu - vai nu jūs beidziet mani āzēt, vai meklējiet pašas savus sēdekļus. iedomājies, tas nostrādāja, tajā vakarā nopelnīju veselu galonu čurkstošā. nu un? vai pārrēķināji? esmu drošs, ka te notikusi kāda šmaukšanās. droši vien esi apvests ap stūri par kādām simtdivdesmit pēdām kvadrātmetrā. esmu redzējis šīs seškājainās mākslas skolas apsolventes, viņas vienmēr pārrēķinās un tad arhitektiem, tādiem kā mums, ir jāuzņemas sekas. mitējies jel tu ar savām aizdomām, tev maza sajēga par to, kā kārtot lietas un atvelc nu tagad elpu, savu stāstāmo esi tik stipri sagrozījis mūsu iekšējos koridoros, ka pat prusaki baidīsies pieskarties sienām, rēķinoties ar to, kas viņus sagaida priekšā ezeriņā. tādu kā mēs ir tūkstošiem, simtiem salmiņu tiek izlietoti ik gadu, lai glābtu mūsu stāvokli, mūsu fosforiscējošo rekordskaitli visā tā diženumā. saproti, es pats ar tevi izrēķinātos, bet mums ir noruna par visa veida lokiem, tostarp tiem, kuriem tu ej cauri ar lepnumu.