Dažādi sapņi
Posted on 2009.12.03 at 13:20
1.
Andreja naktī neprecētas meitas sapnī redzot savu nākamo dzīvesbiedru.
Es gāju gar daudziem, bet apstājos, kur nebija neviena, un tur es redzēju Melnā Brieža garu. Viņš kā šamanis dejoja pilsētas ielās zem tumšzilām, vētrainām debesīm un dziedāja vienmuļā balsī, kas nebija ne jauna, ne veca, ne vīrieša, ne sievietes. Viņš dziedāja - Uzklausiet, uzklausiet Melno Briedi, uzklausiet vētras skrējēju!
Tālāko dziesmu izstāstīja viņa deja, kas iemina asfaltā upju gultnes un paparžu gravas, un vējš trakoja viņa Brieža maskā, kas bija savīta no dūmainām ēnām un zilganas krēslas. Melnā Brieža gars dziedāja, Melnā Brieža gars sauca vētru, un cilvēku namus aizklāja no ēnām izaudzis pirmatnējs mežs, miglas egles un pustumsas alkšņi.
2.
Pilnmēness naktī lūgšanas pozā sēžu uz grīdas savā istabā. Gaisma ir izslēgta, bet nav tumšs, jo telpu piestaro pilnmēness sudrabs. Man priekšā stāv apaļa sudraba paplāte, kurā no sudraba kausa lēni leju tumšu, biezu vīnu. Kad paplātes virsma ir pielijusi pilna, bet vīns ir rimies viļņot, skatos Mēness sarkanīgajā atspulgā, vēlēdamās redzēt nākotni. No atspulga izslīd melna ēna - tā ir melnās drānās kā augstdzimusi grieķiete ietinusies sieviete ar auksti ugunīgām un senatnīgi gudrām acīm, Mēness tumšā puse, Hekate. Tā tuvojas man caur savu attēlu, bet, kad palūkojos augšup, uz Mēnesi, redzu, ka patiesi Viņa slīd man pretī pa sudrabainu mēnessgaismas ceļu, un ir pacēlusi garu, bālu pirkstu, kā māte aicinot savu bērnu.
3.
Divi angļu aristokrāti - šatens, dendijam līdzīgs vīrs un dzīves nogurdināta gaišmate baltā kleitā- devušies uz Āfriku, lai izklaidētu sevi, vērojot eksotiskas ainas. Pēc vīra ierosinājuma, noalgojuši par gidu jaunu ēģiptiešu zēnu no Kairas, viņi dodas dziļāk Āfrikas vidienē, lai medītu lauvas. Viņi nonāk tuksnesīgā ielejā, ko ieskauj sarkanbrūni, sausi kalni un rotā reti, kalstoši koki ar tumšzaļām, šaurām lapām. Sievai nepatīk vīra vardarbība, viņa cenšas novērst viņa uzmanību no medībām, izliekoties, ka vēlētos pavest jauno zēnu. Vīrā uzliesmo greizsirdība, viņš sagrābj savu medību bisi un, tā vietā, lai pēc strīda atsauktu ceļojumu, vajā pilnīgi nevainīgo puisi pa pelēkdzeltenajām smiltīm, līdz abi nonāk pie pamatīgas kraujas, kur zēns aizķeras aiz plakana akmens un krīt. Tveroties pēc atbalsta viņš ieķeras dendija kājā un parauj viņu līdzi. Gaišmate pienāk pie kraujas malas, paceļ vīra nokritušo bisi un lūkojas lejup, kur viņas vīrs gan vēl ir dzīvs, bet netaisni vajātais zēns, neveiksmīgi krītot, lauzis sprandu. Vīrs lūdz pēc palīdzības, bet viņa sieva ir sadusmota un viņu nolād - paverot lūpas, no viņas mutes ar auksti dedzinošu dvesmu izslīd sīkas, spilgti sarkanas sniegpārsliņas, kas, nolaižoties uz vīra pleciem, pārvēršas nevainīgajam izlieto asiņu lāsēs. Aiz viņa muguras atskan zemi rūcieni - tuvojas no tuksneša smiltīm un niknuma izsauktas izsalkušas lauvenes, Sekhmetas, atriebējas vēstneses, un slepkava paliek vienatnē ar savu sodu.
4.
Esmu mierīgos kapos, kas celti uz zaļa pakalna un kuros kapličas jau sen pārklājušās ar sūnām un efejām. Pusē kapu apbedīti cilvēki - mana dzimta, otrā - dzīvnieki, kas bijuši mūsu pavadoņi cauri laikiem. Esmu dzīvnieku apbedījumu daļā, starp Artemīdas (kaķenes) un Haiko (suņa) kapu, ar ziedu vītnēm izrotājot tukšu kapa bedri un pieminekli, kurā vēl nav nedz kāda vārda, nedz gadskaitļu. Ir rāma, vasarīga un silta diena. Jūtu, ka aiz manis ir apstājies Nāve, ne kā eņģelis, bet melni ģērbta cilvēka veidolā, un viņš uzliek roku uz mana pleca. Lūdzu viņam, lai tad, kad pienāks mans laiks, es tiktu apbedīta starp dzīvniekiem, jo tiem vienmēr esmu bijusi tuvāka, nekā dzīvniekiem, un arī pēc nāves, ja tad turpināsies mana gara apziņa, pirmie, ko es redzētu, būtu tieši tie, kas man iemācījuši mīlēt. Nāve to man apsolīja, un es īpaši priekš viņa uzviju nelielu neaizmirstuļu vītni, ko apliku ap viņa roku.
Andreja naktī neprecētas meitas sapnī redzot savu nākamo dzīvesbiedru.
Es gāju gar daudziem, bet apstājos, kur nebija neviena, un tur es redzēju Melnā Brieža garu. Viņš kā šamanis dejoja pilsētas ielās zem tumšzilām, vētrainām debesīm un dziedāja vienmuļā balsī, kas nebija ne jauna, ne veca, ne vīrieša, ne sievietes. Viņš dziedāja - Uzklausiet, uzklausiet Melno Briedi, uzklausiet vētras skrējēju!
Tālāko dziesmu izstāstīja viņa deja, kas iemina asfaltā upju gultnes un paparžu gravas, un vējš trakoja viņa Brieža maskā, kas bija savīta no dūmainām ēnām un zilganas krēslas. Melnā Brieža gars dziedāja, Melnā Brieža gars sauca vētru, un cilvēku namus aizklāja no ēnām izaudzis pirmatnējs mežs, miglas egles un pustumsas alkšņi.
2.
Pilnmēness naktī lūgšanas pozā sēžu uz grīdas savā istabā. Gaisma ir izslēgta, bet nav tumšs, jo telpu piestaro pilnmēness sudrabs. Man priekšā stāv apaļa sudraba paplāte, kurā no sudraba kausa lēni leju tumšu, biezu vīnu. Kad paplātes virsma ir pielijusi pilna, bet vīns ir rimies viļņot, skatos Mēness sarkanīgajā atspulgā, vēlēdamās redzēt nākotni. No atspulga izslīd melna ēna - tā ir melnās drānās kā augstdzimusi grieķiete ietinusies sieviete ar auksti ugunīgām un senatnīgi gudrām acīm, Mēness tumšā puse, Hekate. Tā tuvojas man caur savu attēlu, bet, kad palūkojos augšup, uz Mēnesi, redzu, ka patiesi Viņa slīd man pretī pa sudrabainu mēnessgaismas ceļu, un ir pacēlusi garu, bālu pirkstu, kā māte aicinot savu bērnu.
3.
Divi angļu aristokrāti - šatens, dendijam līdzīgs vīrs un dzīves nogurdināta gaišmate baltā kleitā- devušies uz Āfriku, lai izklaidētu sevi, vērojot eksotiskas ainas. Pēc vīra ierosinājuma, noalgojuši par gidu jaunu ēģiptiešu zēnu no Kairas, viņi dodas dziļāk Āfrikas vidienē, lai medītu lauvas. Viņi nonāk tuksnesīgā ielejā, ko ieskauj sarkanbrūni, sausi kalni un rotā reti, kalstoši koki ar tumšzaļām, šaurām lapām. Sievai nepatīk vīra vardarbība, viņa cenšas novērst viņa uzmanību no medībām, izliekoties, ka vēlētos pavest jauno zēnu. Vīrā uzliesmo greizsirdība, viņš sagrābj savu medību bisi un, tā vietā, lai pēc strīda atsauktu ceļojumu, vajā pilnīgi nevainīgo puisi pa pelēkdzeltenajām smiltīm, līdz abi nonāk pie pamatīgas kraujas, kur zēns aizķeras aiz plakana akmens un krīt. Tveroties pēc atbalsta viņš ieķeras dendija kājā un parauj viņu līdzi. Gaišmate pienāk pie kraujas malas, paceļ vīra nokritušo bisi un lūkojas lejup, kur viņas vīrs gan vēl ir dzīvs, bet netaisni vajātais zēns, neveiksmīgi krītot, lauzis sprandu. Vīrs lūdz pēc palīdzības, bet viņa sieva ir sadusmota un viņu nolād - paverot lūpas, no viņas mutes ar auksti dedzinošu dvesmu izslīd sīkas, spilgti sarkanas sniegpārsliņas, kas, nolaižoties uz vīra pleciem, pārvēršas nevainīgajam izlieto asiņu lāsēs. Aiz viņa muguras atskan zemi rūcieni - tuvojas no tuksneša smiltīm un niknuma izsauktas izsalkušas lauvenes, Sekhmetas, atriebējas vēstneses, un slepkava paliek vienatnē ar savu sodu.
4.
Esmu mierīgos kapos, kas celti uz zaļa pakalna un kuros kapličas jau sen pārklājušās ar sūnām un efejām. Pusē kapu apbedīti cilvēki - mana dzimta, otrā - dzīvnieki, kas bijuši mūsu pavadoņi cauri laikiem. Esmu dzīvnieku apbedījumu daļā, starp Artemīdas (kaķenes) un Haiko (suņa) kapu, ar ziedu vītnēm izrotājot tukšu kapa bedri un pieminekli, kurā vēl nav nedz kāda vārda, nedz gadskaitļu. Ir rāma, vasarīga un silta diena. Jūtu, ka aiz manis ir apstājies Nāve, ne kā eņģelis, bet melni ģērbta cilvēka veidolā, un viņš uzliek roku uz mana pleca. Lūdzu viņam, lai tad, kad pienāks mans laiks, es tiktu apbedīta starp dzīvniekiem, jo tiem vienmēr esmu bijusi tuvāka, nekā dzīvniekiem, un arī pēc nāves, ja tad turpināsies mana gara apziņa, pirmie, ko es redzētu, būtu tieši tie, kas man iemācījuši mīlēt. Nāve to man apsolīja, un es īpaši priekš viņa uzviju nelielu neaizmirstuļu vītni, ko apliku ap viņa roku.