|
[Feb. 22nd, 2020|10:24 pm] |
Smuki norikšoju 8km stundā. Valmierā aizskrēju līdz rūpnīcai un atpakaļ. Atceļā, kad nokļuvu atkal laternu gaismā, ieraudzīju, ka lietus līst paralēi zemei, pateicu sev - kāds smuks laiciņš, un apsmējos balsī. Dīvaini, apakškreklam slapji bija tikai pleci, a to, ka kājas ir slapjas visā garumā, vispār nejutu. Peļķēs ielekt tumsā arī bija neizbēgami, pēdām ir vēsi tikai īsu brīdi, tad ūdens zeķēs sasilst, un ir normāla hidra. Ja neredzētu, ka līst, šķistu, ka knapi smidzina.
Ļoti patika. Celis arī tikai mazliet sāka sāpēt uz beigām. |
|
|