Reiz Lieldienās mēs ar mammu nez kādēļ vienas pašas bijām palikušas. Torīt pirmo un līdzšim pēdējo reizi biju dievkalpojumā. Šodien bija mans otrais dievkalpojums.
Vienā solā ar mani sēdēja vienīgais, kas visa mana mūža laikā man baznīcā nebija paticis. Bļerzaunīcas. Tantītes tā ap 65-70, visu dievkalpojuma laiku nosūrojās viena otrai par to cik gan viņu mazbērni un bērni ir slikti, cik gan nepareizi un greizi viņi ir, ka toreiz, vai atceries, skaidrīte gan bija citādāka, ak, ja mūsu bērni tādi būtu. Ik reiz, kad bija jāceļās kājās viņas skaļi kurnēja un kad apkārt gāja ziedojumu tarba, nopukojās, ka nevarot tak tā katru dienu naudu mest, tas tak tā nav normāli. Uz bērnu balsīm (šodien kristīja 4 mazuļus un baznīcā bija samērā daudz mazo) izrādīja tādu sašutumu un nepatiku, ka vai likās - leks kājās un metīsies tiem bērniem virsū žņaugdamas, ja viņi izdvesīs vēl skaņu. Vēlme pēc klusuma gan neliedza tantukiem gandrīz visu dievgalda laiku nopļurkstēt un runāt mazliet skaļāk, kad mācītāja balss tām sāka traucēt. Kad jaunākā sāka satraukti klāstīt kā kkas tur bijis veģitārietis un nav kko ēdis: "..un es tā lamājos. es tiešām lamājos. nu tā lamājos!!!", tad aizmugurē sēdošā sieviete aizrādīja, ka viņas atrodoties baznīcā un kā mans vecaistētis būtu teicis, bļerzaunīcas apvainojās un noklusēja visu atlikušo laiku līdz dievkalpojuma beigām. kādēļ viņas šorīt nāca uz baznīcu?
Mācītājam bija vienkārša un patīkama valoda, bet no sprediķa neatceros ne nieka. gars un ūdens, atdzimšana - bet vairāk nekas. Sākumā arī bija šausmīgi grūti nostāvēt kājās, likās, ka tūliņ, tūliņ apkritīšu, bet sabijos, kā gan tas izskatīsies un beigu beigās jau ģībt vairs netaisījos. Šausmīgi apmulsu, kad visi pēkšņi apkampās un spieda viens otram roku, kaut ko sacīdami. ko - nesapratu, viņiem vajadzētu skaidrāku dikciju, bet sajūta bija laba un smaids gribot negribot lauzās laukā pa visām malām. Nākošreiz apmulsu, kad visi gāja prom. Mācītājs stāvēja pie durvīm un atsveicinoties spieda visiem rokas. No sākuma domāju, ka viņš tur tik tā stāv un atsveicinās tikai no dažiem draudzes locekļiem, bet vēl lielāks kļuva man apmulsums un smaids, kad sapratu, ka viņš atvadās no visiem. Ko viņš teica nesapratu (nu nav viņiem kārtībā ar dikciju), ko atbildēt nezināju, bet tik traki smaidījusi nebiju kādu laiciņu, likās vai ka sirds pārplīsīs. Tā es, visiem smaidīdama, nācu mājās un atcerējos par mazo puiku, kas dievgalda laikā skraidīja pa baznīcu. Kad viņa vecmāmiņa atgriezās vietā un nometās ceļos, mazais paskatījās uz viņu un teica - re, aizmiga! vairākas reizes tā pateicis, nolēma migt arī pats un ar lielu blīkšķi atguldīja savu galvu uz dziesmu grāmatu palodzītes. Kad ome piecēlās kājās, viņš tā izdarīja vēl pāris reizes un uz lūgumu tā nedarīt, teica: "Tu neuztraucies! Vai zini, kas man tur ir? Man tur ir piepūšamā laiva. Jā, piepūšamā laiva!" Pēdējie vārdi bija mazliet par skaļu un ome kušsināja puiku, kurš tai pilnā pārliecībā atbildēja:" Jā, kššš, pššš, tā ir piepūšamā laiva, pšššš!!!"