mazie baznīcā - man brīžiem šķita, ka viņi bija vienīgie, kas tā īsti saprata, par ko iet runa, kas tas Dievs tāds un ko ar viņ jādar! ;) un ja pieaugušie no baznīcas nāca ārā tādi sērīgi un nopienti, tad sīči smiedami un lēkādami izdancoja.
"a es smaidu :))~"
un es ar smaidu gandrīz mācītāju ārāejot nogāzu. tā ir tik ļoti vieglāk, vai ne? ne jau gāzt mācītājus, bet smaidīt, es domāju. :)