Esmu sevi diezgan labi sakārtojusi un ļaunais periods uzskatāms par beigušos. Tomēr... tas viens sāpīgais kamols ir atstājis neizdzēšamas rētas, kas veras un veras vaļā, un nespēj sadzīt. Nu nevaru es pieņemt to, nu nevaru, tādu attieksmi un viedokli. Sāp, ļoti.
Atrisināt to nemāku, un manī arī neklausās, bet kā citādi tikt garā, nezinu. Nemāku izgriezt, ja to mēģinās aizmirst - tas iekšā augs vēl tikai lielāks.