daudz rokenroliņu. pat hardkorīgāk nekā ''vecajos, labajos laikos''
viens zvans, paķer' kožaciņ' un ā-le-op
iegādāju tikai ''prievīti'', viss pārējais tikai pienests kā princesei
melnās matu lakas, alus plūdi, vecie psihi, vunderbārīgas dabiņas, trakas mūziciņas un danči, viss pa gaisu un visi smaida līdz pat jaunai saulei
tā ''atšķirti no pasaules, jauna komūna'' sajūta
blekautiņi pilnīgā dzert'n'drāzties
morālais pohucis izpalicis, jo gribējās šitā atkal jau sen. un ja ir sajūtiņa, ka tā varēs izlādēt, tad nav ko domāt. galvenais visu līdzsvarā - katru vakaru tā nevajadzētu
piem., kaut vai tāpēc, ka, šķiet, mūsu perversā telts tika noenkurēta skudru teritorijā - biku apskādētā miesiņa izskatās vēl arī viegli apkošļāta
un tik jauks komerādiskums, ka viss ievilkās post-post blā, blā notikumos
prikoļnijs sviestainums. un nekas netika nokavēts, jo īsto saulriezi taču jau biju nosvinējusi
varbūt kripatiņu atgriezās ticība ļaužu sugā, lai gan pa lielam dažos tā jau nekad nebija zudusi
drīz viss beidzot būs pa plauktiņiem

  

mirkļiem aizklīstu pārdomās par to, vai tur brāļukam ar Gaiķi izdodas kalnus, upes un lejas pārvarēt