Pārlaižot acis pāri laukam, skats aizķeras veca dižozola mezglainajos zaros. Šķiet, ka kāds karājas tajos, bet tuvāk pienākot var redzēt, ka tas ir tikai vecums. Mēs turpinam ceļu virzienā uz Ainažiem, pabraucam garām Vitrupei. Nekā ievērības cienīga šeit nav. Domās atgriežos 90tajos – saldi skāba vakardiena, laimes un nelaimes. Es atceros katru nenoglāstītu kaķēnu un katru neparakstītu miera līgumu, katru vārtos iesistu futbola bumbu un savu pirmo alu. Piestājam Vidzemes akmeņainās jūrmalas krastā, zīlējam aļģēs. Vai gads būs labs? Un kāda būs statistika? Palaižu "vardīti", plakanu oļu šeit daudz. Pārlecu pāri gliemežvāku kolonijai un izskaitu līdz trīs. Atkal braucam tālāk, Salacgrīvā nepiestājam, dodamies uz Randu pļavām. Piestājam pie baznīcas, iekšā raud sieviņas un ērģeles. Nāk rudens.