Uzmanību! Ninks spoileris!
Pirmo reizi mūžā filma mani pilnībā apmuļķoja, un es tik laimīgs neesmu bijis kopš nez cik seniem laikiem.
Filma bija fantastiska, bet ne jau stāsta, monāžas vai citu faktoru dēļ. Filma bija fantastiska, jo tās skatīšanās laikā es piedzīvoju brīnumainu pārvērtību. Filmas sākums manī radīja grūtsirdību, jo galvenajā varonī ieraudzīju vairākas īpašības un pazīmes, kādas varētu piemist arī man. Ka, ja es šim tēlam varētu pateikt, es viņam varētu pateikt, ka varbūt es saprotu, kā viņš jūtas ("I feel `ya bro"). Es neteiktu, ka tā bija līdzjūtība, drīzāk "life is difficult and confusing". Vispār interesanti, ka katram galvenajam tēlam bija "sociālā tēla defekts", turklāt ar diametrāli pretējām izpausmēm. Bet tiklīdz filmā notika pirmais "pagrieziens" es nebiju izbrīnīts. Īstenībā man bija sajūta, ka tieši tādā veidā beigies abu tēlu attiecības. Jo nebija "tīras" mīlestības. Viņš meklēja mīlestību (kas, manuprāt, ir absurdi), viņa meklēja sapratni (but wait, there is a catch. A catch, that makes this movie so awesome, that, while writing this post actually messed up each character`s expectations and how they ended. So i will intentionally leave my mistake in my post). Kā viens, tā otrs neatrada cerēto. Bet tālākā filmas gaita bija brīnišķīga. Man ļoti patika klejošana pa atmiņām un slēpšanās no dzēsējiem. Es sajutu komfortu, ka, lai kā cilvēki mēdz vien otru ikdienā ierobežot, katram cilvēkam allaž ir pieejama sava neizmērojami lielā iztēlas un atmiņu pasaule. Un tad vēl viņa reakcija, kad dzēsēji gatavojās izdzēst viņa pēdējo atmiņu: "Nu ir pēdējais brīdis. Kā rīkosies?" -"Izbaudīšu to".
Un tad, protams, notika tas (cik forši, ka neesmu aizmirsis vairākus gadus atpakaļ apgūto html) moments, kas padara šo filmu tik fantastisku. Kad es apjēdzu, kas tajā brīdi notika, es biju "gar zemi" (īstenībā es piecēlos augšā, jo tā atklāsme bija tik spēcīga, ka tā uzrāva mani kājās). Tu atrodi filmu zem "mindfuck" kategorijas un, skatoties to, meklē to "īpašo momentu". Bet es to momentu neatradu. Tas atrada mani pilnīgi nesagatavotu un atstāja mani uz pakaļas. It sevišķi tas moments, ka skatoties attiecīgā žanra filmu, es meklēju tās "īpašās norādes" un prātoju, kā šīs niasnes varētu izkārtoties filmā paslēptajā domā. Tikai, kad filmas beigās sapratu, kā šīs nianses savienojas, veidojot to pilno bildi, man nebija tā "intelligent tryhard" apziņa, ka, redz, es spēju atkost to paslēpto domu. Istenībā pēdējās 20 minūtēs, kad nu redzēju šo nianšu izskaidrojumu, es jutos galvenokārt apstulbis, bet tajā pat laikā saviļņots un apbrīnas pilns par to, filmā attainoto kāds šo visu ir reāli izdomājis un saplānojis. Lai kas tu arī būtu, respect!
Savas pārdomas grbēju beigt ar atziņu, ka man ļoti patika, ka filma bija bez atrisinājuma. Varbūt tas tāpēc, ka nejau ievads, iztirzājums, kulminācija un nobeigums ir svarīgs, bet gan tas ko tu redzi, dzirdi, domā, jūti vienā mirkļa laikā. Es nejutu kompozīciju, es izbaudīju katru filmas sekundi.