esmu atpakaļ no Evas atvadu ballītes. tik jocīgi, ka cilvēks neiestājas nevienā augstskolā, bet tā vietā aizbrauc uz Šveici auklēt bērnus. kaut gan, ja pakavējas atmiņās, arī es desmitajā klasē iedomājos paņemt brīvu gadu pēc vidusskolas - tagad man tas pat prātā nenāca. aiznesu savu groziņbūšanu un sākām palīdzēšanu. Ance bija uzcepusi ļoti skaistu pīrāgu, ko es pat nepaspēju pagaršot, jo biju pieklājīgi piedzērusies un pēc pirts vannojos ar Matīsu (tās viņu vannas ir kaut kas superforšs. viņiem ir kādas deviņas un visām apakšā sakurta uguns. tik sen nebiju pie viņiem tur tā čillojusi.). Matīss arī sen nebija satikts. viss, protams, vienmēr nevar būt pozitīvi, tādēļ pazaudēju auskaru, ko nākamajā dienā ar metāla detektoru meklējām, bet atradām tikai zemē ieraktu bļodu (pamatīgs šoks) un pāris tukšas konservu bundžas. acīmredzot pirms gadiem cilvēkiem nebija miskastu vai trauku skapju. vakara naglas 'Persiku raķetes' iekustināja kādu trešdaļu no publikas, kamēr Evas klasesbiedri stāvēja malā un rādīja nopietnus ģīmjus. kādus trīs no viņiem gan mums uz īsu brīdi izdevās piespiest uzdejot. tāpat divi sasparojās un pēc vakara zvaigznēm arī aizgāja uzspēlēt. savādi, bet gandrīz visi tad pa nakti arī aizbrauca, kāpēc mēs šodien, krietni mazākā sastāvā gan, turpinājām ballīti ar garšīgāko, kas bija pietaupīts nākamajai dienai. sen nebiju tā smējusies un biju aizmirsusi, cik ļoti man patīk Evas vecāki. būs mazliet jokaini patiesībā nesatikt Evu, par spīti tam, ka viņa ir vēl kašķīgāka par mani un pārspīlē pilnīgi visu, ko saka. man viņas pietrūks. un ar šo sākas visas pārmaiņas - Anglija, citas skolas, laika trūkums un citi faktori, kuru dēļ draudzība un pieķeršanās laika gaitā zūd. man riebjas šāda veida pārmaiņas, patiesi.