vilibaldis domā -

Time:

21:17

Tas bij tais tālajos laikos, kad vēl skolā gāju. Rasēšanu mums pasniedza jaunā arhitekte Vēsma, pirms tam bij bijis viens no tagadējiem Daugavas racējiem. Nu lūk, bet stasts ir par Vēsmu.
Reiz kā gadījies kā ne pēc jauki pavadītas novakares no rīta aizgulējos. Atķērusi nepatīkamo faktu, traucu uz skolu, paspēju kā reiz uz stundas beigām, mājas darbu nodošanu utt. Nolaistu galvu atvainojos Vēsmai un teicu kā ir, tā stulbi sanāca - aizgulējos. ...un tad viņa tik šausmīgi apvainojās un kliedza, vai tiešām es neesmu varējusi samelot un izdomāt cienījamāku iemeslu kavējumam.
Nez kāpēc es šo gadījumu atceros situācijās, kad mani "sabrauc" neparko un tā arī netieku gudra, kāda suņa pēc man būtu jāmelo, ja patiesība ir acīmredzama.

comments: ir doma

Comments:

antons_v

Link:	(Link)
Time:	21:57

Meli ir sociālais lubrikants - tu izliecies, ka runā patiesību, viņi izliekas, ka tev tic. Patiesība ir neērta lieta, nevienam to nevajag.

Jo, redz, ja tu vienkārši noguli, tad sanāk, ka tevi tas Vēsmas staffs ne nieka nesatrauc (t.i. miegs dziļš un salds). Bet, ja tevi ir vajājuši izvarotāji, vai notikusi vilciena katastrofa, vai orkāns noplēsis elektrības vadus tādējādi atslēdzot modinātāju - lūk, tie ir adekvāti iemesli, lai kavētu DIŽĀS VĒSMAS rasēšanas stundu.

(Reply to this) (Thread)

vilibaldis

Link:	(Link)
Time:	22:03

nu ja, tieši tā kā viņas vājumu es to arī toreiz definēju, bet mācību tik vai tā neguvu :))
bet redz tā nu tā sabiedrība sabūvēta gan lielās, gan mazās lietās. Visi spēlējas ar puspatiesībām vai meliem un pēčāk brīnās, ka iet tieši tā kā iet. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

antons_v

Link:	(Link)
Time:	22:13

Viss ir atkarīgs no ambīcijām. Gribēsi augstu lidot, iemācīsies melot tā, ka i kauns, i mamma aizmirsīsies.

Bet ikdienas līmenī pilnīgi patiesa ir tikai mūka/askēta eksistence, un arī tā tikai brīžos, kad viņi guļ.

(Reply to this) (Parent)

Novembris 4., 2010

Comments: