| ||||
| Tas bij tais tālajos laikos, kad vēl skolā gāju. Rasēšanu mums pasniedza jaunā arhitekte Vēsma, pirms tam bij bijis viens no tagadējiem Daugavas racējiem. Nu lūk, bet stasts ir par Vēsmu. Reiz kā gadījies kā ne pēc jauki pavadītas novakares no rīta aizgulējos. Atķērusi nepatīkamo faktu, traucu uz skolu, paspēju kā reiz uz stundas beigām, mājas darbu nodošanu utt. Nolaistu galvu atvainojos Vēsmai un teicu kā ir, tā stulbi sanāca - aizgulējos. ...un tad viņa tik šausmīgi apvainojās un kliedza, vai tiešām es neesmu varējusi samelot un izdomāt cienījamāku iemeslu kavējumam. Nez kāpēc es šo gadījumu atceros situācijās, kad mani "sabrauc" neparko un tā arī netieku gudra, kāda suņa pēc man būtu jāmelo, ja patiesība ir acīmredzama. |