Man ir sajūta, ka atsevišku cilvēku attieksme pret manām problēmām kalpo kā saasinājums manai situācijai, jo viņi ar savu pārliecību par savu viedokli manī rada sajūtu, ka viņi zin lietu īsto nozīmi. Viņi izklausās tik pārliecināti par saviem viedokļiem, kāds es nekad savā mūžā nevarēšu būt. Un ja es redzu un dzirdu, cik ļoti pārliecināti viņi ir par saviem viedokļiem, ka padomu sniegšana jau mijiedarbojas ar apvainojumiem, jo viņu padomus neņemu vērā (ka viņi man bezmaz vai novēl neveiksmi, kas liktu man saprast, cik liela taisnība viņiem ir bijusi un cik nepareizi es esmu rīkojies, ignorējot viņus), es agrāk vai vēlāk bet vienmēr sāku domāt, ka varbūt viņiem tomēr ir taisnība. Ka varbūt es neesmu spējīgs saskatīt šo īstenību un realitāti, par kuru pārējie ir gatavi likt savu galvu ķīlā (es gan tam pats personīgi neticu, es drīzāk uzskatu, ka viņi paši dzīvo maldos, domājot, ka zin, kā lietas patiesībā notiek, bet tās šaubas kļūst tikai lielākas).