Aizgāju pastaigāties viens pats pa Tokiju.
Sākumā gāju kājām no Ebisu uz Šibuju, tur nu gan pilns ar atmosfēriskām vietām, dažviet smaržo pēc tikko sazāģētiem dēļiem, pēc svaigi nopļautas zāles, pēc ķiplokiem un gjõzas, ir skaisti un silti.
Vēlāk braucu uz Ginzu, redzēju krievus, mīļi sasveicinājos ar viņiem, šie pagāja garām, tad aizgāju staigāt zigzagiem pa Ginzas ielām. Uz katra soļa tur ir sajūta, ka šīs vietas varenība ir palikusi pagātnē vai arī ir nākotnē, bet ne tagad, Ginza guļ iemigusi.
Vienā šaurā-šaurā, tumšā ieliņā gāju sabozies, jo bija auksts un mitrs, es vienā kreklā, tad pēkšņi radās sajūta, ka es šeit gribētu dzīvot, tik mājīga un silta, ļoti ātri un strauji. Nepagāja ne pāris sekundes kā uzgāju mazu-mazu džindžu, kas paslēpusies starp kokiem pie mājas stāvēja aizvērta ciet ar akmens vāverēniem sānos.
Iesitu plaukstas divreiz un nu, izskatījās, ka šīs dienas mērķis ir sasniegts.