5 dienas atpakaļ man kaut ko ieteica.
atmest, aizmirst, samierināties un atvieglot sev un citiem dzīvi.
un ziniet - pat 5 dienas sanāca. nu ar mazmazītiņiem izņēmumiem.
bet prikols ir tāds, ka tagad, pēkšņi, atkal - domāju tikai to pašu domu, ko domāju pāris garajās minūtēs trolejbusā no dominas uz origo.
viss jāmaina, viss. attieksme jau visvairāk.
un vēl atmiņā ienāca pāris mēnešus veci imaginary talki. un tie, kuri vispār nav pierakstīti, reizēm ir doma un cerība, ka aizmirsti.
bet domas, sapņi laikam vienmēr kaut kur iekšā paliek un "vajadzīgajā" brīdī uzpeld atpakaļ.
un tagad - nē nav pat "nolēkt no 12tā stāva" - vispār kaut kāds tukšums.
galvā, visur. ai nu visur.