kkāds pelnrušķītes sindroms liek pēdējā pusgada laikā pamest visas ballītes sākumā, vidū, nekad beigās. izej ārā uzelpot un pavilkt nost kreklu no sasvīdušajām lāpstiņām un tā tumsa kārdina un sākas stīvēšanās "es nu iešu mājās", ja vispār sagadās labvēlīga situācija, lai atvadītos.
ķermenis protams ir sajūsmā par šādu ieradumu maiņu.

ātrāk kā parasti atradu žaketi ar krēslu zem kura biju norakusi kurpes, atbildēju uz pāris jautājumiem par plikām kājām, sabļāvos pie neurosis (vienīgi mazliet nesaprotu, kā, jo vārdus šorīt no rīta kkā liekas, ka nekad neesmu zinājusi un tur arī nebija īsti kur vienoties kopējos tekstos) ar puiku, kas bija sajūsmā, ka kāds dala viņa prieku par mūzikas izvēli. vispār pārpasaulīga maza reibuma pasvītrota sapratnes sajūta kādā klubā dzirdēt tīkamu mūziku pie kuras vairums publikas rauc uzaci, bet tev ir spontāns satuvināšanās akts ar nepazīstamu cilvēku tikai dēļ tā, ka šajā selekcionētajā sanākušajā tautā esat muzikālās gaumes vienas minoritātes pārstāvji.

uzspiedu buču matu celiņā svinēšanas iemeslam, un sapņoju jau pamosties pie sevis, kad obligāti vajadzēja iet pastaigāties uz vienu objektu. policistu kungi gribēja pļāpāties. saprotu, jo tiešām izskatījos pēc pārdzērušās baskājainas kundzītes, kas varētu murmināt kkādu this is not where i parked my car,this is not where i parked my car lienot ārā pa nosacītu durvju caurumu no tā pusbrukušās mājas pagalma.