 Khe... Pārdomas par tēmu.:) | Jul. 31st, 2009 @ 02:31 pm  |
|---|
|
Ienāca prātā jestra doma- kāda būtu pasniedzēju reakcija, ja nākamā gada kursadarba aizstāvēšanā es uzvilktu savu jauno "Ubermensch" topiņu un fonā izvēlētos "London after midnight" "Feeling fascist", kas ir ļoti atbilstoši manai kursadarba (Un potenciālajai bakalaura darba) tēmai- "Nīčes filosofijas iezīmes Džeka Londona darbos".
Bet tas- tā... :)
We`re holier than everyone,
and immorally supreme.
Don`t question what we tell you,
just devour what we sell.
Why should we serve in heaven,
when we could rule all in hell? Balsis galvā un aiz tās: -II- |
Hei :)
Hei !
Gribas tā izsaukties.
Nīče !
Vai lūdzu drīkst pavaicāt... :)
kā nonāci līdz Nīčem- kāds ieteica, tas mācību programmas ietvaros vai dabiskā meklējumu ceļā? Kuri no darbiem personiski uzrunāja?
Līdz Nīčem nonācu tādā ceļā, ka jau kādu laiku pirms augstskolas biju lasījusi "Tā runāja Zaratustra", jo gribējās zināt, kas tad ir tas, par ko visi tā runā, pēc tam iegrimu Džeka Londona darbos. Vēlāk, sarunā ar kādu gudru cilvēku, uzzināju, ka minētais autors ir ļoti daudz iespaidojies no Nīčes filosofijas, kopistiski nonācām pie secinājuma, ka tā būtu laba tēma diplomdarbam. Vēlāk, kad otrajā kursā bija jāizvēlas kursadarba tēma, ilgi nevarēju izdomāt, tad prātā ienāca šī tēma.
Ir grūti pateikt, kuri tieši darbi patika vislabāk, drīzāk vairāk uzrunāja idejas un tas, kā tas būtu, ja tās tiešām sāktu ieviest dzīvē (Kā tas jau ir mēģināts apspriest "Jūras vilkā"). No sākuma diezgan interesanti bija lasīt "Antikristu", jo diezgan nesen tieši par reliģijas tēmu biju lasījusi E.Froma darbu "Escape from freedom", taču beigās Nīče pats atkārtojas. Valodas ziņā patika "Tā runāja Zaratustra"...
Interesanti.
Džeks Londons praktiski neiepazīts, bet nu to varēšu izdarīt. Ļoti interesē viņa darbs "Mārtiņš Īdens". Esi lasījusi- kāds iespaids?
Bet Nīče. Nīči man, protams, sākumā ieteica un tad, pēc tam jau pati aizrāvos.
Nīčes "Ecce homo" un "Par morāles ciltsrakstiem" ir tie divi, kurus pārlasu. Tie tādi paskaidrojošāki. Bet sakāpinātais izteiksmes veids nav uztverams viennozīmīgi. Idejas ir izvirdums.
Tas pamatu pamats manā skatījumā ir antiliekulība un vārgulība. Cilvēks var būt vājš, bet tad noteikti viņam jāslienas augšā. Ja to nevar, Nīče paredz nekam nederīgumu. Un par tā saucamo tuvākmīlestību viņš ir izteicies- tuvākmānija...
"Mārtinu Īdenu" ir pat ļoti vērts lasīt. Tēma gan nemirstīgā- jauna autora ceļš uz slavu, iekšējās cīņas, tieksme pēc augstākās sabiedrības, vilšanās tajā un cilvēkos apkārt, depresija, kuru vēl lielāku dara jau iegūtā slava, pašnāvība. Taču tas, kādā veidā šīs beigas ir pasniegtas, ir kaut kā vērts- Mārtins Īdens ir Nīčes piekritējs pat līdz pēdējam elpas vilcienam, nāve, kuru viņš izvēlas, ir nevis ātra pašnāvība, bet gan ilga un mokoša, kas prasa gribasspēku, pat tuvojoties nāvei, viņš smejas par dzīvi, jo Nīče ir teicis, ka cilvēka nāvei ir jāatspoguļo viņa paša gars, ja tā nav, tad viņa dzīve ir slikti izdevusies.
Man, savukārt, "Ecce homo" ne īpaši patika, jo ļoti traucēja tas patoss, kādā, manuprāt, tā ir sarakstīta, bet tas- kā nu kuram.
Pārcilvēka ideja mani fascinē arī no tā viedokļa, ka pārcilvēks ir cilvēks, kas nepārtraukti sevi attīsta, tādejādi panākot pārākumu pār citiem.
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}