Dance me to the end of love - Post a comment

"Mārtinu Īdenu" ir pat ļoti vērts lasīt. Tēma gan nemirstīgā- jauna autora ceļš uz slavu, iekšējās cīņas, tieksme pēc augstākās sabiedrības, vilšanās tajā un cilvēkos apkārt, depresija, kuru vēl lielāku dara jau iegūtā slava, pašnāvība. Taču tas, kādā veidā šīs beigas ir pasniegtas, ir kaut kā vērts- Mārtins Īdens ir Nīčes piekritējs pat līdz pēdējam elpas vilcienam, nāve, kuru viņš izvēlas, ir nevis ātra pašnāvība, bet gan ilga un mokoša, kas prasa gribasspēku, pat tuvojoties nāvei, viņš smejas par dzīvi, jo Nīče ir teicis, ka cilvēka nāvei ir jāatspoguļo viņa paša gars, ja tā nav, tad viņa dzīve ir slikti izdevusies.
Man, savukārt, "Ecce homo" ne īpaši patika, jo ļoti traucēja tas patoss, kādā, manuprāt, tā ir sarakstīta, bet tas- kā nu kuram.
Pārcilvēka ideja mani fascinē arī no tā viedokļa, ka pārcilvēks ir cilvēks, kas nepārtraukti sevi attīsta, tādejādi panākot pārākumu pār citiem.