Nu ja. Bet varbūt tā nemaz arī nebija, un tas televizors nemaz nepiederēja mums, bet vecajai tantei Anetei, kura gulēja uz milzīgas spilvenu kaudzes, spilveni bija vismaz seši, lieli, visi ar mežģīnēm un ļoti balti. Tomēr viņas mājā nepatīkami oda, laikam pēc zālēm. Viņa bija ļoti resna, ar brūnām acīm, un, mani ieraugot, vienmēr sita plaukstas un teica: vaimandieniņ, vaimandieniņ.
Bet nu labi. Skaidrs, ka es gribēju par to mākslas vingrotāju - skaisti viņas tur ar tām ripām ņēmās un lentām pie kociņiem piesietām.
Bet aizgāju uz nodarbību tikai vienu reizi. Kā trenere man uzsēdās uz galvas, lai nospiestu špagatā, tā gandrīz kājstarpi pārplēsa, un vairāk es uz turieni negāju. Un mākslas vingrotāja no manis neiznāca. Vēlāk iznāca akadēmiskā airētāja, bet tas jau ir cits stāsts un citi laiki.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es ar gribēju tā skaisti. Man gan tās atmiņas diez kādēļ ne no TV, bet gan no Operas - jo man gribējās dejot baletu. Un es dejoju ar - plēsu kājstarpi kādus 5 gadus ar lielu entuziasmu. Tad sapratu, ka prima nebūšu, bet kordbaletā negribu, paraudāju un aizgāju. Tikai sapņos laiku pa laikam dejoju. Joprojām.
Aktrise gribēju būt vēlāk, kad ar Valteru Krauzi kopā iranizējām un figurējām tantukus Pīrādziņos uz Ļeņina un Vairogu (?) ielas stūra. Bet es uzreiz arī zināju, ka tāda nebūšu. Un vēl - man nekad nav bijuši tādi elki, kuru bildes likt pie sienas, par kuriem fanot. Ja nu vienīgi Sigvards Kļava - joprojām esmu gatava dziedāt viņa vadībā vienalga kur vienalga cik ilgi vinalga ko;)