blond

18:36: Dīvaini, ka esmu te. Dīvaini, ka esmu bijusi kaut kur citur. Pilnīgi neko negribas stāstīt par ceļojumu, ja nu vienīgi - kopā ar citiem ceļotājiem un rādot bildes. Mājās esmu bijusi tikai divas dienas, pārgurusi, bet jau atkal gribas prom. Uz Maroku sagribējās - tikko izlasīju Gorgonas ierakstu. Ziniet, uz Maroku man gribējies gandrīz vienmēr. Reiz man bija tāda grāmata - Marokas mozaīkas. Vairāk nekā - tikai mozaīkas: flīžu, akmentiņu, stikla, uz grīdām, logos, sienās. Es iemīlējos tais mozaīkās. Es vispār mīlu (tas nav pārspīlējums) rakstus, ornamentus. Paklājos, audumos. Visur.
Un dīvaini - tieši šodien man divi cilvēki pieminēja ceļojumu uz Maroku. Vispirms kāda sena paziņa, kura plāno nākamruden turp doties ar mašīnu cauri Spānijai. Un tagad Gorgona. Un es nodomāju - kā tad tā, kāpēc es vēl neesmu bijusi Marokā? Tā ir tik tuvu, ka vienmēr atliec - sak', gan jau, paspēs, citreiz. Bet ja nu nepaspēj?
Es laikam esmu drusku slima - vēl pārgurums pēc iepriekšējā ceļojuma, nauda iztērēta, dzīvoklis jāremontē, laukos sēta jātaisa, māja jākrāso - tā mums tāda vīzija ar P - melna māja ar baltiem logu rāmjiem un sarkanām durvīm. Vai zaļām. Vai dzeltenām. Kaut vai rozā. Katrā ziņā - tā spilgti, ne tā kā latviešiem, viss pelēks, viss ieguļas, iesēžas ainavā. Kā nomaskējies.
Nu ja, bet tā Maroka. Gribas uz Maroku. Gribas prom.
Es jau jūtu, ka nenovaldīšos un sākšu sērfot, meklējot Marakešas hoteļus. Es esmu atkarīga, jā.
Bet es nebraukšu, nudien nebraukšu uz to Maroku. Citreiz, kādreiz, gan jau paspēs, kaut kad.