bettyboob -

Vakar laukos svinējām Tantes dzimšanas dienu (un izēdāmies kotletes). Kamēr Tante rosījās pa virtuvi, pārējie noņēmās ar dārza un meža darbiem, lai pēc pamatīgajām brokastīm vēderos kaut nedaudz atbrīvotos vieta.

Biju tikko paņēmusi lielu spaini un nostājusies zem plūmes (ar domu par ražas novākšanu, nevis vietas atbrīvošanu vēderā), kad no aveņkrūma iznāca Keņa un aulēkšiem vien metās man klāt. Čau vecā, liec to spaini nost, tagad būs svarīgākas lietas darāmas. Samīļo mani, pabaro un tad spēlējamies! es, saprotams, neklausīt i neiedomājos. Pēc glaudīšanas, ērču likvidēšanas un ēšanas rituāliem, runcīts bija tik laipns ka izņēma cauri visu klasisko spēļu repertuāru:

1. es eju pa taciņu, bet Keņa sēž paslēpies ceriņkrūmā. Tad vienā brīdī man virsū šaujas liesmojoša ruda bulta, netrāpot kājā vien par milimetru. Es ķeru pie sirds, Keņa smīn ūsās.
2. Keņa ar ieskrējienu uzlido elektrības stabā līdz pusei. Es to redzu un apbrīnā noelšos, Keņa cēli nolec atpakaļ uz zemes.
3. es ieskāju Keņam muguru, viņš izliekas mazs un mīļš, bet tad pēkšņi kļūst par tīģeri un tipa nokož man roku.
4. Keņa spēlējas ar zariņu, it kā būtu mazs kaķēns, bet tad.. (tas pats kas iepriekšējā spēlē)
4. es aizmetu bumbiņu, Keņa to atnes, es viņu slavēju un visādi apbrīnoju.
5. "Dod ķepu" es saku un sniedzu Keņam roku, bet viņš izliekas, ka slikti dzird un vispār ir aizņemts ar kaut ko citu. Pie desmitās reizes viņa pacietības mērs it kā ir pilns, un ķepa tiek iedota.

kāds saimnieks, tāds kaķis - attiecībā uz mums ar Keņu šitas teiciens atkal reiz apliecina savu patiesumu.