![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lullibi, |
[16. Maijs 2007|18:22] |
| [ | in:side |
| | patīk! | ] |
| [ | out: |
| | pj harvey/storyes | ] |
mana versija:
visas Philippe'a Halsman'a fotogrāfijā attēlotās lietas parāda Jean'a radošās darbības plašo intervālu (viņš bijis dzejnieks, rakstnieks, komponists, libretists, kinoscenāriju autors, režisors, grafiķis, dizaineris un mīlnieks) un pastāsta, cik svarīgi Cocteau ir paspēt visu, kas viņa dzīvei tuvs un mīļš. nosvērt un iepakot brīnumu bez tā taureņspārnu sadrupināšanas, you know.
un filmiņa patika, stendi, četri stāvi un apgaismojums,
bet par preparēšanas stiklu, anatoma cimdiņiem un izpētes-apskates objektu biezos vākos gan varu nebeidzami priecāties, lai gan pirmās minūtes likās pretrunīgas, neierasti sterilas un aukstas. pāršķirot lappuses, katra nākamā fotogrāfija tikai vairoja manu pārliecību, ka fotoaparāta actiņā jāskatās tikai tad, ja jūti, ka spēsi Radīt spēka izpausmi statiskā sistēmā, Pilnveidot dzīvi un nākošām paaudzēm parādīt ne vien pases portretfotō bezpersoniskumu, bet modeļa unikālo smaidu, pirkstu kustību palēcienā un acumirkli, kas tik koncentrēts, ka spētu par sakrālu padarīt arī visikdienišķāko žestu. patiesums spraucas ārā kā asni cur asfaltu. nevajag vēlēties kļūt īpašam, bet gan prast notvert īpašo, kas paslēpies visierastākajā, tikai jābūt pašam ar sevi tā, lai modelis nejūtas preparēts, pār-svarīgumā sastindzināts un ārēji skaistā etalonos iestīvināts.
fotogrāfija var būt mūžība, turklāt krietni vien parocīgāka par rokas mākslu:
pirmkārt, reproducēšana,
otrkārt, mirkļa maģija,
treškārt, eksperiments. |
|
|
| Comments: |
eu, kādēl manā darugu lentē nerādās tavi puksti un es šo pamanu tikai tagad. pavisam nejauši te ieklejojot? nē, pret mani te ir kāda jauka sazvērestība!
monta,
mana versija (un daudzu citu versija) arī varētu būt par to daudzšķautnainību un atdevību tik daudzām lietām.. bet (kā vienmēr ;) gribas to visu paspiest tādā simboliskas nozīmes astē. kādēl tieši sešas? kādēļ tieši šķēres ? un cigarete ? kādēl tāda prioritāte ? un kādēl pulkstenis tikai uz vienas rokas? un kādēl tieši uz tās, kurā šķēres? utt.. varētu bezgalīgi daudz
visādi tādi sīkumi (iespējams - pilnīgi nevajadzīgi) piesaista manu uzmanību
un, iespējams, neviens par to nav domājis.
sanāk pretruna - iedarbīgs ir tikai kopums, taču gribas zināt katru detaļu
man gribas par to izstādi kopumā pateikt tā: jutekliski bez gala. un fokusu smalkums. uzrok pat dažai labai sejai kārtu pa kārtai - kas maigs un kas skarbs. mhm.
Mākslas augstākais uzdevums, manuprāt, arī ir radīt šo divpusējo saiti starp Radītāju un Skatītāju, ko izsaka divas darbības: spēja uztvert un vēlme izprast, tādējādi izveidojot dialogu, kas jau ir saruna, viena no svarīgākajām cilvēka pazīmēm.
Ar Mākslu ir tā: vajag tik daudz, daudz vairāk, līdz saproti, ka tas jau ir par daudz. Bet to vajag!, nu gluži tāpat kā sajust sevi dzīvu. | |
