29. · februāris

~

Vai nav jocīgi, ka kādu mīlēt, neizvirzot nekādus nosacījumus, nozīmē neuztraukties par to, kas viņš ir vai ko viņš dara! Iznāk, ka bezierunu mīlestība ir tāda pati kā vienaldzība!

~

Laiks ir vārds, ar kuru jūs apzīmējat apziņas plūsmu. Ikviens iespējamais notikums, kas var atgadīties telpā un laikā, notiek pašlaik, tūlīt, vienlaicīgi. Nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai pašlaik, kaut gan mums ir jāizmanto vārdi, kas balstās uz laika jēdzienu, lai varētu sarunāties. - Tas ir tā kā... - viņa pacēla skatienu, meklēdama salīdzinājumu. - Tā kā aritmētikā. Tiklīdz jums ir zināma sistēma, jūs saprotat, ka jebkuru skaitlisku uzdevumu var atrisināt. Aritmētikā princips ir zināms, cik liela ir kuba sakne no seši, bet mums būs vajadzīgs tas, ko saucam par laiku, dažas sekundes, lai izskaitļotu, kāda ir sen atrastā atbilde uz šo jautājumu.

~

Veicini zēnu zinātkāri par mašīnām, kas kustas: automobiļiem, kuģiem, lidmašīnām. Pēc tam noliec viņiem priekšā vienuviet pašas labākās no šīm mašīnām - ikvienas pasaules valsts bruņotajos spēkos. Autobraucējus sasēdini miljons dolāru vērtos tankos, jūras mīļotājus iecel par atomkreiseru kapteņiem, topošajiem lidotājiem un sev pašam, Ričard, piedāvā pasaulē atrākās lidmašīnas - tās pašas, ar kurām tu lido, un nu jau tu nēsā spilgtu ķiveri ar sejsegu un uz pilota kabīnes durvīm ir uzrakstīts tavs vārds.
Viņi tevi vilina arvien vairāk: Vai tu esi pieteikami spēcīgs? Vai tu esi pietiekami stiprs? Viņi tevi liela: "Elite! Tu esi labākais šāvējs!" [..]
Plakāti, ar kuriem aicina iestāties armijā, ir nepatiesi. Tajos ir attēlotas reaktīvās lidmašīnas. Tie nesaka: "Starp citu, ja tevi nenotrieks, kad tu lidosi ar šo lidmašīnu, tu nomirsi zem personīgās atbildības krusta smaguma, kurš tev būs uzvelts par to, ak ar šo lidmašīnu esi nogalinājis cilvekus."

~

Vecais pasmaidīja, sniegdams man manuskriptu.
- Vai lai es šīs lappuses uzticu tev...?
- Ričard, - es nobeidzu.
- Šīs lappuses no Mīlestības Gaismas es nododu tieši rokās tev, Ričard. Vai tu gribi tās savukārt nodot pasaulei, cilvēkiem, kuri alkst uzzināt, kas tajās pavēstīts, tiem, kuri nebija tie izredzētie un nestāvēja šeit šajā vietā, kad tika pasniegta dāvana? Vai arī tu gribi paturēt Šo rokrakstu tikai sev vienam?
- Protams, es gribu to atdot!
- Un kā tu nosauksi savu dāvanu?
Kas gan viņam ir padomā, es prātoju.
- Vai tam ir kāda nozīme?
- Ja tu tai nedosi vārdu, to izdarīs citi. Tie nosauks tavu dāvanu par Ričarda grāmatu.
- Tagad sapratu. Labi. Es to kaut kā nosaukšu... teiksim, par Lappusēm.
- Un vai tu spēsi nosargāt Lappuses? Vai ari tu ļausi, lai citi tajās veic labojumus, lai pārveido to, kas viņiem nav saprotams, lai svītro ārā, kas vien ienāk prātā, jebko, kas viņiem nav pa prātam?
- Nē! Nekādi labojumi nav pieļaujami. Šīs Lappuses mums ir devusi gaisma! Nekādu pārveidojumu!
- Vai tu par to esi pārliecināts? Ne rindiņas šur vai tur, vadoties pēc labākajiem nodomiem? "Vairums cilvēku to nesapratīs." "Tas var kādu aizvainot." "Doma nav skaidri izteikta."
- Neko nedrīkst labot!
Vecais vīrs jautājoši pacēla uzacis.
- Kas tu tāds esi, ka uzspied savu gribu?
- Es biju šeit, kad Lappuses tika iedotas, - es sacīju. – Es pats savām acīm redzēju, kā tās parādījās!
- Tātad tu esi kļuvis par Lappušu Glabātāju? - vīrs vai­cāja.
- Tam nav obligāti jābūt tieši man. Tas var būt jebkurš cits cilvēks, ja vien viņš apsola, ka tekstā nekas netiks la­bots.
- Bet ir taču kāds, kurš ir Lappušu Glabātājs?
- Jā. Droši vien.
- Un tieši te sākas Lappušu reliģija. Tie, kuri atdod savu dzīvi, lai nosargātu kādu domāšanas veidu, kļūst par šī domāšanas veida priesteriem. Taču jebkurš jauns do­māšanas veids, jebkurš jauns ceļš nozīmē pārmaiņas. Un šīs pārmaiņas nozīmē beigas tai pasaulei, kāda tā ir paš­laik.
- Šīs Lappuses neko neapdraud, - es iebildu. - Tajās ir mīlestība un brīvība!
- Bet mīlestība un brīvība nozīmē beigas bailēm un verdziskumam.
- Protams! - es aizkaitināts iesaucos. Ko tas vīrs grib panākt? Kāpēc Leslija stāv un klusē? Vai tiešām viņa ne­piekrīt, ka tas ir...
- Tos, kuri gūst labumu no bailēm un verdziskuma, - Leklērs sacīja, - vai viņus padarīs laimīgus ziņa, ko vēsta Lappuses?
- Iespējams, ka ne, bet mēs taču nevaram pieļaut, ka... šī gaisma... aiziet zudībā!
- Vai tu apsoli sargāt gaismu? - viņš jautāja.
- Protams!
- Vai pārējie Lappušu reliģijas piekritēji, tavi draugi, vai viņi arī to sargās?
- Jā.
- Bet, ja tie, kas pārtiek no bailēm un verdziskuma, pār­ liecina šīs zemes valdnieku, ka jūs esat bīstami, ja tie uz­brūk jūsu mājām, ja tie nāk ar zobenu, kā tad jūs aizsar­gāsiet Lappuses?
- Es tās aizvedīšu prom! Es aizbēgšu!
- Bet ja tev sekos un noķers, un iedzīs strupceļā?
- Ja man būs jācīnās, es cīnīšos, - sacīju. - Ir principi, kuri ir svarīgāki par dzīvību. Ir dažas idejas, kuru dēļ ir vērts mirt.
Vecais vīrs nopūtās.
- Un tā sāksies Lappušu kari, - viņš teica. - Bruņas un zobeni, vairogi un karogi, zirgi un liesmas, un asinis pil­sētu ielās. Tie nebūs mazi kari. Jums pievienosies tūkstoši īsteno ticīgo, desmitiem tūkstošu - strauji, stipri un gudri. Taču Lappušu principi izaicinās ikvienas nācijas valdniekus, kuras stiprums balstās uz bailēm un tumsu. Jums pretī stāsies desmitiem tūkstošu.
Beidzot es sāku saprast, ko Leklērs cenšas man ie­skaidrot.
- Lai par jums uzzinātu, lai jūs atpazītu, - viņš turpinā­ja, - jums būs nepieciešams simbols. Kuru jūs izvēlēsieties? Kādu zīmi jūs liksiet uz saviem karogiem?
Es sagumu zem viņa vārdu smaguma, tomēr nepade­vos.
- Tas būs gaismas simbols, - es sacīju. - Uguns zīme.
- Tā tam jābūt, - Leklērs teica, kā lasīdams neuzrakstītu stāstu, - ka Uguns zīme satiksies ar Krusta zīmi Francijas kaujas laukos, un pārspēku gūs Uguns, tā būs spoža uz­vara, un pilsētas zem Krusta zīmes nolīdzinās līdz ar zemi jūsu tīrā uguns. Bet Krusts sastapsies ar Pusmēnesi, un abas armijas kopā brāzīsies iekšā no dienvidiem un austru­miem, un no ziemeļiem, tie būs simtiem tūkstošu bruņotu vīru pret jūsu astoņdesmit tūkstošiem.
[..]
- Iedod šīs Lappuses pasaulei, un radīsies vēl viena spē­cīga reliģija, vēl viena priesteru kārta, atkal būs Mēs un Viņi, vieni pret otriem. Simts gadu laika miljoni nomirs to vārdu dēļ, kurus tagad turam savās rokās, tūkstoš gadu laikā - desmiti miljonu. Un tikai šī papīriņa dēļ.
[..]
- Patiesība nedeg. Patiesība gaida, kad to atradīs ik­viens, kurš vēlas to atrast, - viņš sacīja. - Sadegs tikai šīs lappuses.
[..]
- Cik svētīgs vakars! - viņš sacīja. - Cik reti mums ir dota iespēja pasargāt pasauli no jaunas reliģijas!