Pasaule sūkā un tajā pašā brīdī nesūkā. Viss ir tik daudzšķeltnains. Nevar izlemt, nedz kam sekot, nedz ko klausīties, nedz kam ticēt, nedz ko lietot. vieglāk būtu padoties un poda vāku un ķieģeļu kravu uzmest sev virsū, kā rezultātā iestātos klīniskā nāve. Bet kā īsti ir, vai nav vieglāk dzīvot nereālajā ķermenī? Vai vieglāk nav nedzirdēt un iedomāties ka viss ir labi? Kura no izvēlē ir labākā tā vai tā, vai tā, vai tā, šī, kuru es pagaidām daru un virzu uz priekšu. Vai sāpoši zobi ir iemesls dzīves ienīšanai?