Krustvārdu mīkla

Pagulēju līkumiņā saritinājusies savā zāģu skaidu midziņā, biju kaut kā pirms tam izslēgusi visas antenas un receptorus, tādēļ neko daudz nedūrās sāniņos.
Tā ir tāda interesanta sajūta - neizpratne aug augumā un iemudžina galvu visādos zirnekļa tīklos, tu apdullsti un liecies mierā liecies mierā liecies mierā liecies... viņreiz, pirms trejdeviņiem laiku lokiem, atceros, līdzīgi gulēdama [] un pulsam sasniedzot pirmo trešo kosmisko, nācās iet {}.

Redziet, es visu pārlasīju un nolēmu izņemt akūtās spriedzes vietas, jo mani tas no tiesas nešūpo; likās tikai svarīgi piefiksēt atšķirīgo. Te un tagad.

Tagadiņās tomēr viss ir tik daudz labāk. Tikai atliek arvien mazāks un mazāks tas uz āru vērstais komunikāciju laukumiņš, un arī tas laukumiņš, pa kuru tevī var ienākt citas komunikācijas [šeit nebija nekā perversa, mani mazie draudziņi]. Vai rūsa skar laiku lokus, es nezinu, nezinu; kādreiz manos dārzos ziedēja ja ne ķirši, tad vismaz vilkābeles. Toties tagad lēnām taiga atnāk un iesakņojas uz palikšanu. Gan jau kaut kad būs arī tundra, bet to pāragri gaidīt.