tethys_

Pēdējo pusotru nedēļu jūtu pazemināmies vibrācijas, kā jau saka. Nezinu, kas tur reāli pazeminās, bet kaut kas ir. Tas rezultējas murgos kā miegā, tā nomodā. Es vienmēr esmu interesējusi garus, taču nu jau ilgāku laiku esmu iemācījusies kontrolēt, ar ko sazinos. Senāk tā nebija. Senāk es staigāju ar garu ordām, kas man sekoja un brēca man ausīs katrs savā toņkārtā, veidojot drausmīgu kakofoniju.
Vakar sajutu kaut ko no senajām vēsmām. Šorīt mēģināju analizēt kas un kāpēc, un nonācu pie interesantiem secinājumiem. Bet pēc kārtas.
Sākās tas pēcpusdienā, kad es sāku justies satraukta bez iemesla. Skaņas likās skaļākas, pieskārieni - rupjāki. Biju peldēties pie ezera, un pēkšņi mani uztrauca netīrs ūdens, kas parasti nekad negadās. Es briesmīgi pārbijos, lai gan centos izlikties, ka tas ir joks, no sajūtas, ka kājas iegrimst dūņās, jo man radās sajūta, ka stāvu uz tukšuma. Reāli tā sajūta bija visu laiku, bet dūņās un nestabilā pamatā tā bija neizturami spēcīga. Apkārt bija padaudz cilvēku, lai gan es uzturējos klusākā vietā, kur nebija ņudzekļa, bet jutu, ka šie cilvēki ložņā man zem ādas, ka viņu peldēšanās brēcieni un sarunāšanās atrodas man galvā, ka viņi ir man daudzreiz tuvāk nekā ikdienā. Bija grūti apturēt nemitīgo raustīšanos no katras skaņas. Nomierināja skatīties, kā ūdens atspoguļo sauli un zīmē uz kokiem rakstus. Raksti bija fragmentāri, kā jau uz lapām un nelīdzena pamata, un tas palīdzēja atdalīties. Nepatīkami, bet nekādu vienotību ar dabu nejutu, man tuvāk bija vairāk negatīvais.
Vēlāk, jau aizbraucot tālāk ciemos, jutos arvien dīvaināk, līdz sapratu, ka sākusies sen neizjusta negribētas apmātības forma. Apmātība ir vieglas formas apsēstība, kad gars nepārņem cilvēku pavisam. Vieglā apmātības formā - iedveš domas, smagākā - daļēji iemiesojas un rada sajūtu, it kā viņš būtu es, bet pārņemt vadību gars nespēj citādi, kā iedvešot domas, bet tās var atpazīt no savējām, vismaz es varu, lai gan tas ne vienmēr ir viegli un uzreiz.
Tad man izdevās atpazīt šo radību, ko, kā atklājās, es jau pazīstu. Tas ir viena mana sena garīgā mīļotā - Farata - brālis, kura vārdu es nezinu. Viņi, kā lai pasaka, ir dēmoni :D
Šo es pazīstu vairāk pēc sajūtām, konkrēti runājusi ar viņu nekad neesmu, bet viņš mēdz nākt pie manis ciemos, precīzāk - senāk mēdza. Tajos laikos, kad man viņa būtība bija aktuāla. Kāda ir viņa būtība? Es pastāstīšu murgu, ko redzēju pēc tam naktī.
Es klīdu pa lielu pilsētu, kura bija mana pilsēta. Tādas gadās, man pieder dažādas pilsētas. Šī bija pilna augstām celtnēm, bet vecām, ne stikla debesskrāpjiem, ar ļoti šaurām ieliņām. Bija nakts, bet gaisā bija kas vairāk par tumsu. Tur bija tā tumsa, kas ir grāmatā Agnese un Tumsas valdnieks. Bieza, gaismu aizsedzoša, tāda, kuru gaisma nespēj izgaiņāt. Smaga, smacīga, konkrēti ļauna tumsa.
Cilvēki pilsētā bija tukšiem skatieniem, lai gan izskatījās, ka viss būtu kā parasti. Cilvēki nāca, gāja, brauca mašīnas, lai gan to bija maz, bija bērni, jaunieši, daži smējās, bet reti, likās, ka šajā pasaulē prieks it kā ir, bet tāds rets un tukšs, kuru nomāc melnā migla. Ēnas likās daudz tumšākas, kā reāli, tukšums aiz logu stikliem likās daudz tukšāks. Bija apgaismojums un reklāmas spīdēja, bet tas viss likās nepiemēroti, neiederīgi, tukši un bez nozīmes.
Es gāju kā jau mēdz būt sapņu sākumā - kaut kur mērķtiecīgi eju, bet līdz galam nezinu, kur. Man garām patraucās ātrā palīdzība, tad divas ugunsdzēsēju mašīnas. Priekšā stāvēja nelielas ziņkārīgo pūlis, bet visi diezgan vienaldzīgām sejām. Tālāk bija ēka, bet dūmus nemanīju. Nebija ne avārijas, nekā, tikai ārsti un ugunsdzēsēji gāja iekšā vēl vecākā mājā kā pārējās.
Es piegāju pie viena cilvēka un jautāju - kas šeit bija noticis? Viņš paskatījās pat ar nelielu izbrīnu tukšajā sejā un atbildēja: "šeit nekas nekad nav noticis". Pabrīnījos, piegāju citam cilvēkam un jautāju to pašu jautājumu, bet saņēmu tādu pašu atbildi, tikai pat bez izbrīna, ar nolemtību balsī. Jautāju, ko tad visi skatās, bet man atbildēja: "Šobrīd viss plūst".
Neko nesapratu, gāju tālāk. Man sāka kļūt baisi šajā pilsētā. Nolēmu, ka jāmeklē autobuss, jābrauc ārā no pilsētas. Izdevās atrast autoostu, kad jautāju, kur tā ir, cilvēki normāli atbildēja, nebija jocīgo atbilžu.
Pienācu pie perona, tur bija dažādi galamērķi, bet uz viena bija vienkārši "Prom". Piegāju pie informācijas centra, pajautāju, kad būs tuvākais autobuss Prom. Man pārsteigti atbildēja: "Šeit nekas nekad nebūs".
Tad es sapratu, ka tad, kad es jautāju, kur kaut kas IR, tad man atbild normāli, piemēram, kur ir autoosta? Bet, kad es jautāju par pagātni vai nākotni, man neatbild, jo uzskata, ka nav ne pagātnes, ne nākotnes.
Konkrētais dēmons iemieso to, ka nav laika, bet tas ir kaut kāds murgains un nepareizs stāvoklis, nevis nirvāniska laika neesamība. Dēmons atņem visas atmiņas un jebkādus nākotnes mērķus un plānus. Tāpat viņš atņem tagadnes brīdi, jo cilvēks bez atmiņām un mērķiem nezina, ne ko grib darīt, ne ko ir darījis, viņš vispār nesaprot un neizjūt savu tagadnes pozīciju. Tagadne it kā ir, un patiesībā viss notiek, cilvēkam ir zināšanas un zināšanu veidā viņam ir pieredze no pagātnes, tāpat viņš var plānot savu nākotni, balstoties uz zināšanām, bet viņam nav mērķu, viņš sevi tur neredz, tāpat kā neredz sevi pagātnē. Cilvēkam ir zināšanas par to, kas ir noticis, bet tās nav atmiņas. Cilvēks zina, kur ir bijis un ko darījis, ko iemācījies, bet viņš to neatceras. Tur ir kaut kāda ļoti liela atšķirība.
Tāpat šis ir mirklības dēmons. Viņš rada sajūtu, ka viss ir tikai īss mirklis, bet atkal kaut kādā samaitātā, skumjā veidā. Drīzāk ar sajūtu, ka esi niecība, ka neko nekad nepaspēsi, ka jebkas, ko tu gribi, ir daudz par lielu tavai dzīvei, tavai personībai, tavām iespējām. Ka jebkas, ko cilvēki grib sasniegt, nav ietilpināms tajā mazajā, nožēlojamajā dzīvītē un personībā. Cilvēka rīcībā ir tikai neliels brīdis starp pagātni un nākotni, un pat tā viņam nav līdz galam, jo viņš patiesībā nekā neatceras un nekā nevar saplānot. Sanāk iet acīm ciet cauri tumsai un melnai miglai, un nav brīnums, ka ceļš neliek smaidīt un smieties.
Jau ceļā uz Pļavniekiem, kur paliku pa nakti, mani māca šīs grūtās pārdomas, smeldzīgā sajūta un apmātības idejas. Es mēģināju atcerēties jebko, bet nevarēju. Es zināju, kas ir bijis, bet neredzēju bildi, nejutu, ka tas tiešām ir noticis. It kā es būtu zaudējusi atmiņu un kāds man būtu to visu izstāstījis.
Labāk nepalika, protams, no tā, ka man vēl stāstīja par kaut ko līdzīgu. Par seriālu, kur cilvēki ieraksta visas savas atmiņas un var skatīties vēlreiz. Nezinu, vai tas ir tajā seriālā, bet man dēmona iespaidā radās sajūta, ka tad jau viņu smadzenēs var ielādēt jebko, un viņi to uztvers kā notikušu, bet kur ir pierādījums, ka tas ir noticis?
Mēģināju gan atcerēties, gan ieraudzīt kādu savu nākotnes sapni, bet nekā nebija, viss bija pilnīgi pazudis. Un es sapratu, ka tādā situācijā nav iespējams noķert to svētlaimīgās tagadnes mirkli. Ja nav ceļa sākuma vai kaut vai kāda iepriekšējā posma, un nav nekāda virziena, kurā virzīties, tagadne ir apmulsusi un tukša.
Tajā visā ir kāda baisa loģika, un jā, es zinu, kāpēc mani apsēda tieši šis dēmons. Es tiesa nezinu, kāpēc vispār man ir apmājams stāvoklis. Tā sen nav bijis, vismaz ne tik ļoti.
Bet jā, es jūtos, ka es nezinu no kurienes nāku un uz kurieni eju. Laikam jau vairs nezinu, kas esmu...
Un man ir ļoti spēcīga sajūta, ka mana dzīve un sīkā personība ir par lielu jebkam, kas patiesi darītu mani laimīgu. Manā dzīvē tam visam nemaz nav vietas, ne manā sirdī, ne dvēselē. Mani sapņi un ilgas, un manas dzīves vērtības ir daudz par lielu mazajam mirklim laikā, vietai telpā, un pašai man.
Tomēr pat, ja tā ir patiesība, es gribu, lai viņš iet prom. Lai viņš iet prom, prom, prom, un lai nenāk atpakaļ nekad.
Kāpēc es jūtos tik tukša, kāpēc man jājūtas tā, it kā nekas man nesagādātu prieku, kāpēc man ir jādomā par visu, ko es nevaru iegūt un izbaudīt, jo man nav laika tik lielām lietām?
Vai manā dzīvē ir vieta tik lielai mīlestībai, pēc kādas es ilgojos..?