|
[22. Apr 2011|12:11] |
Vakar minēju, ka dabūju arī injekciju muskulī. To veica medbrālis un man zilums tur ir tāds uz 4 kv.cm - vakar nesāpēja, bet šodien tas zilums ir sāpīgs. Pat padomju gados, ka mamma mājās špricēja ar tām vecajām špricēm un milzīgajām adatām, nekad man nav bijuši tādi zilumi. Bet zilumi te paliek arī no asins ņemšanas no vēnas un citām lietām, tā kā nezinu - te tas droši vien vienkārši skaitas normāli. |
|
|
Comments: |
es tikko no radnina ar latviesu draudzeni, kas te biski vairak ka 3 gadus, nejausi ieminejas, ka vinai ari pirmaja TR gada veseliba pamatigus parbaudijumus sagadajusi - kadu gadu tas ildzis, kamer organisms pielagojas.. aklimatizejas.. imunitate laikam mums aiziet pa pieskari un tad visadi brinumi, kur nu kuram vaja vieta, lien ara. tas ir vienigais, kaa es to (sev) varu izskaidrot.
Nu jā, tā laikam ir ar to pielāgošanos. Skumjākais ir tas, ka man te ir tikais gads dots, tā kā tiklīdz būšu pieradusi, tad atkal vajadzēs pierast pie kaut kā cita.
Nu, viena lieta, kas tev ir dots - cita - ko tu izveeleesies panemt, kad sis gads bus cauri :)
man tagad rīgā bieži dur un ņem. un tie zilumi ir ap 4 kv.cm ir katru otro reizi un katrreiz pie cita. dažreiz liekas tik jauka medmāsā pēc perna, bet tik un tā sadzeļ. tā ka tā nav vietas vai dzimuma vaina.
pēc purna jauka, nevis perna)
Nu varbūt paaudze cita, es nezinu, bet savā laikā man LV arī bieži dūra, bet nekad, nekad man šādi zilumi nebija. Bet no tiem jau nemirst. | |