(...) No vissliktākajām sāpēm mūs glābj šīs jūtas, ka esi pamests un viens, tomēr ne pietiekami viens, lai "pārējie" mūs "nevērotu" mūsu nelaimē. Šajā nozīmē mūsu laimes mirkļi dažkārt ir tie, kur mūsu pamestības sajūta piepūs mūs un paceļ skumjās, kam nav gala. Šajā nozīmē arī laime bieži ir tikai mūsu nelaimes iežēlināta sajūta.(..)
A. Kamī. Piezīmju grāmatiņas 1935-1959. - I burtnīca 1945. gada maijs - 1937. gada septembris. - 17. lpp.
A. Kamī. Piezīmju grāmatiņas 1935-1959. - I burtnīca 1945. gada maijs - 1937. gada septembris. - 17. lpp.