Sapņu templis

Pēc dažiem maznozīmīgiem murdziņiem, kas tomēr pamanījās sabojāt manu garastāvokli, apzināti devos uz augstu namu, kurā atrodas lifts, kas man kalpo kā ierīce, kas spēj aizvest jebkurā laikā, jebkurā dimensijā un vietā, tikai jāizvēlas. Parasti ar to braukājos šurpu turpu pa pagātni un nākotni, bet šoreiz darīju mazliet atšķirīgi. Izvēlējos nākotni - ļoti, ļoti tālu nākotni - un ļāvu, lai mani rauj augšup ātrumā, kas izraisīja dvēselisku ekstāzi, kuras viļņos sabruku un lidoju reizē. Parasti mani ceļojumi notika esot tomēr saistītai ar laiku, bet šajā gadījumā izdevās izkļūt ārpus tā kā tāda. Pilnīgā mierā planēju virs pasaules, kamēr tā zem manis reizē sabruka un radās no jauna, saulrieti un saullēkti mijās ar nakts gaismām simfoniskā, pilnīgā ritmā, bet no lielas tālienes dzirdēju, kā kāds mani sauc - tā pati balss, kas ļoti strauji mēdza mani atsaukt no sapņa, jā pārāk pietuvojos aizsaulei vai līdzīgām zonām - bet ļoti klusu. Tā teica, lai tūlīt pat atgriežos, ka nedrīkstu palikt šajā stāvoklī, bet vairs tā mani nespēja tā atsaukt tur, no kurienes biju nākusi un par to es jutos ļoti gandarīta. Aizvēru acis, klausījos eksistences mūzikā, un ļoti mierīgi atbildēju, ka man nepieciešams miers un atpūta no visa, kas ir, tāpēc palikšu, kur esmu. Balss mani turpināja saukt, bet jau klusāk, un es tikai atkārtoju - es palikšu te un atgriezīšos, kad pati to izlemšu. Man nepieciešams miers.
Pāri visam staroja pilnīgs un rimts mūžības mirdzums, kur neieplūda ne mazākā laika daļiņa vai jebkas, ko laiks var nest.