|
[24. Okt 2010|12:59] |
Pēdējās dienās esmu nonācis pie slēdziena, ka tēja ir dīkdieņu dzēriens. Dzēriens, kas prasa laiku, lai to sagatavotu, lai dzertu un izbaudītu. Saprotu, kāpēc Austrumu zemēs tēja un visa tējas dzeršanas tradīcija ir tik lielā cieņā. Cilvēkiem nekur nav jāsteidzas, nekas nav jādara, var pasēdēt, parunāties, paskatīties, kā laiks lēnām plūst, uzvārīt tēju, saliet krūzītēs, pagaidīt, kamēr tēja atdziest, lēnām izdzert krūzīti, pieliet nākamo, noelsties no labsajūtas un sajūtas, ka nekur nav jāsteidzas, ka ir labi tā, kā ir, apzināties, ka vēlies, lai šis mirklis tik ātri nepazūd, izbaudīt mirkli. Rietumniekam tēju dzert īsti nav jēgas, labāk ātri ieliet rīklē kafiju, lai gūtu vajadzīgās vielas, kas uztur možu miesu un garu, vai arī iekapāt kādu aliņu no bundžas, lai nav tik ilgi jāvāra un jāgaida, kamēr atdziest. Dzeru tēju un filosofēju. Šodien man nekas nav jādara. Vajadzētu šodien uzkāpt kalnā, bet līst. |
|
|