|
Oktobris 13., 2004
11:49
Kā viss mainās laikam ejot => cilvēki nāk un iet, bet ir daži, kas tomēr paliek par spīti visam. Un ir sajūta, ka dzīvē ir kā karā - eju cauri mīnu laikam ar cilvēkiem, ir kas atkrīt, ir kas nāk viņu vietā, bet ir bariņš, kas paliek un nekur nepazūd. Un par tiem citiem nav tik sāpīgi kā par tam dažiem - ilgākajiem.
Un tieši tiem ilgākajiem ir īpaša uzticība - gan priekos, gan bēdās. Ar viņiem ir droši...
|
Comments:
Jeap ... draugi kuri ir nopelnīti!
Bieži vien es viņus nenopelnu - mūs dzīve sabīda kopā ;) Un tad kaut kā kopā arī turās ;)
| From: | itta |
Date: | 13. Oktobris 2004 - 16:04 |
---|
| | | (Link) |
|
es arī reiz par šito tēmu aizdomājos. Domās pat vizualizēju. Es un mani apkārt esošie cilvēki esam kā viena liela ūdens lāse, kas ripo lejup pa loga rūti... Daži pilieni paliek uz stikla, pārējie traucas tālāk. Un nekad nevar zināt, kurā mirklī kāds atkal atvienosies. Tie, kas nepazūd, tie atrodas man tuvāk piliena centrā.. |
|
|
Sviesta Ciba |