Kā viss mainās laikam ejot => cilvēki nāk un iet, bet ir daži, kas tomēr paliek par spīti visam. Un ir sajūta, ka dzīvē ir kā karā - eju cauri mīnu laikam ar cilvēkiem, ir kas atkrīt, ir kas nāk viņu vietā, bet ir bariņš, kas paliek un nekur nepazūd. Un par tiem citiem nav tik sāpīgi kā par tam dažiem - ilgākajiem.

Un tieši tiem ilgākajiem ir īpaša uzticība - gan priekos, gan bēdās. Ar viņiem ir droši...