as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

pašā sākumā cilvēki spēja atcerēties visas savas iepriekšējās dzīves. tā bija skaista doma. cilvēki, kas dzīvo mūžīgi, krāj atmiņas, mācās no kļūdām, kļūst aizvien labāki, aizvien skaistāki, cilvēki, kuri dzīvo- jau mācēdami dzīvot.

taču, ikreiz pārdzimstot no jauna, cilvēki sūdzējās. nespēja pierast. ilgojās pēc iepriekšējās dzīves, pārmeta radītājam, ka tas nomainījis viņu formu un izskatu. pagalam pieķērušies vecajai dzīvei, viņi nemācēja dzīvot jauno. un iepriekšējā dzīvē viņi nebūt tik lielā sajūsmā par sevi nebija, tikai tai aizejot, viņi pēkšņi kļuva nostalģiski un činkstoši.

pat ja viņi pārdzima tūkstošreiz skaistāki, tūkstošreiz labāki, viņi nemācēja neilgoties pēc pagājības. un, pats jocīgākais, viņi nemaz nemācēja mācīties no kļūdām. it kā pavisam citos apstākļos, citos veidos, bet viņi spītīgi pieļāva tās pašas kļūdas. vadījās pēc iepriekšējo dzīvju pieredzes, labāk rīkojās tā, lai iznākums jau būtu zināms, tas nekas, ka slikts.

radītājs domāja, ka tas ir visskaistākais, kas var būt. miljoniem atmiņu. dzīve bez bailēm.
un viņam bija bezgalīgi žēl, kad viņš bija spiests cilvēkam atņemt šo atmiņu.

un viņš redzēja, ka šķietami tīru dvēseli ir daudz grūtāk pieķēzīt. cilvēki tapa muļķi. un viņš brīnījās, ka tikai muļķi nebaidās mācīties dzīvot. mūžīgi no jauna. tikai tad, kad viņš atņēma cilvēkiem brīnumu, viņi sāka dzīvi saredzēt kā brīnumu.

protams, beigu galā neviens cilvēks īsti neko neiemācījās. bet tas nekas, domāja radītājs, viens un garlaikots, kaut kur mūžības gaiteņos, spēlēdamies ar svešām atmiņām.