Šodien abas rokas kreisās, un abas smadzeņu puslodes arī. Vairākas stundas nevarēju ielogoties ļoti svarīgā saitā, kritu pilnīgā panikā, sacēlu kājās pusi pasaules, vēlāk izrādījās, vienkārši nepareizi ievadīju paroli, atstāju telefonu otrā mājas galā un aizgāju, atkal kritu panikā, kur telefons, kur telefons, KUR MANS TELEFONS, nu, vabūt labi vien bija, ka nebija telefona, jo uz telefonu tikmēr zvanīja tie, nepamatoti kājās saceltie, un ko tad es viņiem teiktu, un dienai ritot, ar aizvien lielākām šausmām skatījos uz kolēģi - cik viņa gudra, kompetenta, radoša, visu pamana, neko nepazaudē, vienmēr kaut ko iesaka, nejauc Seržantu ar Saržantu, un tā tālāk un tādā garā, un kāda es... Nu, jā, nu labi, ko nu par to. Gan jau šodiena kādreiz beigsies.