Ko es šoreiz jaunu pateikšu?
Laikam jau neko. Nekā jauna nav un nevar būt, tāpat kā nav sākuma un beigu, tāpt nav...es nezinu.
Labāks par visu ir nepateikts vārds, pat ne noklusēts, bet tieši neizteikts. Varbūt pat nezināms.
Pārāk daudz valodu un vārdu. Visa kā par daudz - gaismas, kas apdedzina skatu, vienstāva ēku ar trepēm un jumtu...labuma meklētāju, labuma meklēšanas, gaismas un apgaismības. Daudz daudz jumtu un eklektisma.
Labāk neaiztikt, nenoliekties pāri un nesūdzēties pārpārēm vispārīgi un vispār pārpārēm. atkal pārpārēm un uz spārēm, drātīm un kārtīm, vātīm, vātīm un vātīm, ja sāp. Satis! Satis!

Mani kaķi, mūsu kaķi, viņas kaķi un gabriēla ercenģeļi, viņi aizbēga, viens ieleca gultā, apžilba un nolēca. Otrs neapžilba, bet atskārta iespēju un arī aizbēga. Palikām tikai mēs vieni, nē divi, saremontēti, stepes algādži, važoņi un tuksneša lapsas alas īrnieki. dendroloģisks skats, tantrisks...nē, pie malas muļķības! - viņi mirtin norimās...tam nav beigu.

bet kas zina, kad Džo vai Lielais Brālis mūs pieķers un paņems pie rociņas. Vai beernu klaigas un pertiķu klaigas bija tikai sapnis? Tas bija tepat, it kā aiz durvīm.