Likantropiskās · piezīmes

Piesardzīgi ceļas dziesmas balss. Iesākumā tā ir klusa un ieturēta kā jaunava no augstākajām aprindām, skaidri un rūpīgi izdziedādama katru vārdu. Pēc pirmās pauzes tā ļauj sevī ieskanēties jau mazliet vairāk dzīvībai un nu ir dzirdams, ka tā dzied par cerību. Joprojām ļoti rūpīgi ievērodama dejas soļus, viņa lepni paceļ galvu un ielūkojas acīs skatītājiem. Viņas skatiens ir spīta pilns, tomēr aiz ledus slēpjas aizkustinoša, maiga sievišķība. Dziesma top arvien brīvāka, no skaitītiem pantiem tā ir pārvērtusies par pazemes upi, neredzamu, taču nojaušamu spēku. Vārdiem nepārtrūkstot, pēkšņi pievienojas otra balss. Tā šķiet sena. Zema un mazliet raupja, tā ceļas no kādas sirds liesmām, kas tikai nesen atdzimušas no oglēm. Pirmā balss to izliekas neievērojam, tikai viņu abu dvēseles sastopas dziesmas kustībā, teju pieskardamās viena otrai, tomēr katru reizi atraudamās pēdējā mirklī. Jaunpienācēja cenšas ielūkoties cerībā, varbūt pati to reiz ir radījusi... Pauze. Klusums. Negaidīti abas balsis atgriežas kopīgā vilnī, tās vieno spēks, tās vieno sāpes un mīlestība, visa dziesmas cerība un klusuma piedošana, un, lai arī avoti tām ir dažādi, dziesma ir viena, tieši dziesmai un tikai dziesmai ir nozīme, jo, kad tā izskanēs, arī balsis, kādas tās ir dziesmas mirklī, būs zudušas uz neatgriešanos. Tās dreb spriedzē; gandrīz nemanāmi, tomēr ir jūtams, ka iekšēji tās raud. Savijušās tās no jauna izpēta viena otru, katrs sirdspuksts ir kā vārds, kas turpina stāstu, kas jāizdzied, neredzamam korim papildinot to ar vēja čukstiem un vētras rēkoņu.
Dziesma tuvojas beigām. Vairs dzied tikai pirmā, otra balss klusi stāsta starp dziesmas vārdiem to, kas dziesmā palicis nepateikts.
Klusums. Nu viss ir beidzies, palikusi vien elpa. Divas elpas. Divu siržu vienība, dziesma, kas nepārtrūkst. Cerība.