mākoņa sviesta cibiņa - svētki

About svētki

Previous Entry svētki14. Feb 2007 @ 18:56 Next Entry
Es nezinu, kā lai tādos apstākļos strādā - darbā neiet ciba.
Pa vakaru jāizbizo cauri visai freidlistei un pa galvu pa kaklu jāsakomentē, lai nedomā, ka esmu atmetusi pedāļus.

Un tagad apcerējums par svētkiem .
Kādus gadus 15 atpakaļ man bija tas gods mācīties kādā tradīcijām pārbagātā mazpilsētas skolā.
Visspilgtāk palicis atmiņā izbīlis par nepelnīti dabūtu adatas dūrienu mugurā. Tā bija pelnu diena, un mērķis bija nemanot piespraust otram mazu, smuku maisiņu, pildītu ar pelniem. Tādējādi, laikam, tika pie svētības vai kā tur. Īsti neatceros pamatojumu, 15 gadi tomēr. Katru gadu solījos pagatavot tādus un lipināt citiem, bet pagatavot pārdesmit mazus, cakainus maisiņus ar pelniem nebija man pa spēkam. Un neviens uz mani nedusmojās, jo visi jau zināja, ka neskatoties uz to, ka man ir 13 gadi, es nemāku adīt, nemāku gatavot un esmu uztamborējusi vienu nepilnu metru garu šalli, kas maina platumu ik pa 2 cm. Protams, cik tur svētības, cik kas, bet cik jauki tādus mazus maisiņus sakrāt un domāt, ka katrā tak ir ielikts darbs un pacietība.
Un vēl bija z-svētku pasts. Arī Rīgā bija, bet tajā pārceļoja maksimums 10 vēstules, ja nu kāda klusi pielūdzot bija sadūšojusies izredzētajam nosūtīt kartiņu ar parakstu "anonīmā lēdija" or smth.
Tā kā es jau tad biju mazais brālis romantiķis, es nesūtīju neko un nevienam, ne Rīgā, ne laukos. Un debilākais, kas varēja notikt - es saņēmu nepilnus 30 apsveikumus. Te nu gan man nebija nekādu atrunu, nākamajā gadā pusi savas kabatsnaudas notriecu kartiņās un neskatoties uz dziļo naidu pret tām, sarakstīju aš nezinu cik. Bet toties, kas par azartu plēst vaļā desmitiem apsveikumu, lasīt un satraukti čalot, kuram vairāk, kuram kāds Ļoti Īpašs apsveikums atnācis utt.
Siltos pavasaros bija tradīcija garajā starpbrīdī likties visiem uz upi peldēties, bet uz to gan es neparakstījos.
Bija skolai savs dārzs, kur botānikas stundās sēja un ravēja, blakus dārzam bija zaļā klase, kura gan vairs nedarbojās, kad es biju. Tā bija krūmu apvīta nojume, kurā kādreiz bija notikušas stundas.
Pats jocīgākais, ka tika svinēta arī valentīndiena. Jocīgi tas liekas tamdēļ, ka Rīgā tādu nemaz vēl nezināja, nesvinēja un domāt par to nevarēja.
Zinu, ka kaut ko par svēto Valentīnu man kāds izstāstīja gan, bet pastarpināti. Ideja bija tāda, ka šajā dienā jādod bučas visiem, kas tev ir draugi, kas tev patīk, vai vienkārši gribi iepazīties.
Tagad tā padomājot - nekāda sakara ar mīlētājiem, toties tā bija viena no sirsnīgākajām tradīcijām. Jau tā diezgan atvērtie mazpilsētas un tās apkārtnes iemītnieki, kļuva vēl sirsnīgāki un vēl atvērtāki. Diskotēkas ar sirsniņveida ieejas biļetēm (kurš gan tās visas gatavoja??), daudzās bučas no draugiem un draudzenēm, pat nebija svarīgi, vai tev ir otra pusīte, vai nē - visi tāpat visus mīlēja :D
Protams, Lieldienu olas - tās gan tika stieptas tikai labākajiem draugiem, toties visskaistākās un visekskluzīvākās.
Un vēl klases vakariem cepumus cepa puisis, un nevienam pat prātā neienāca to kaut kā komentēt. Tas vienkārši tā bija - Daiņukam patīk cept cepumus, mums patīk tos ēst, kas te savāds?
Pats par sevi, ka klases vakari arī bija unikāli - dejas, spēles, izrādes, upasi bože, nebija tāda varianta, ka sēdētu pa malām vai blenztu sienās.

Svētkiem ideja taču ir kādu iepriecināt. Jāņi tikvaitā nav saulgrieži, bet alus, siers un papardes, z-svētki arī nav ne kāda dzimšana, ne saulgrieži, bet sniegs, ragavas un dāvanas.
Neviens man neliek aizlūgt par svēto Valentīnu, vēl mazāk - neviens mani nepiespiedīs nopirkt mīļotajam sarkanas lateksa apenes ar pūkainu apdari.
Bet neviens arī nevar liegt iestāstīt cienītajam, ka vienmēr esmu atzinusi valentīndienu un sacakot vakariņās kaut ko ekstra garšīgu. 100 punkti ka nenoticēja, bet vismaz skaidri uztvēra mājienu "bez frēzijām mājās vari nenākt" un svētki būs izdevušies, vai nav vienalga kā tos sauc?
Skan: Soundtrack - [Shrek 2 #02] Holding Out For A Hero
(m?)
From:[info]diana
Date: 17. Februāris 2007 - 07:55
(Link)
Ak Valentīn, cik superīgs ieraksts! Interesants no visādiem viedokļiem, ne mazāk tāpēc, ka es tak par to Tavu dzīves posmu neko nezinu.

Par tiem pelnu maisiņiem man pirmā dzirdēšana. Izklausās diezgan mistiski.
Bet man baigi patika par apsēsto konditoru Daiņuku.

No praktiskā viedokļa - man visgrūtākais uz šādiem "tea-for-two" pasākumiem ir izdomāt to ekstra garšīgo. Kopš iespējams nopirkt to, kas garšo, tā vienmēr ir problēma - kas gan būs tāds garšīgāks nekā parasti. Turklāt kulināros eksperimentus uz svētkiem sākt nebūtu ieteicams - var dabūt kaut ko ekskluzīvi negaršīgu. Un tad vēl - ja pēc tam paredzēta pastiprināta fiziskā slodze, diez kas nav piedzīt kuņģi. Tāpēc tad jau vieglāk tam otram tos pūkainos stringus nopirkt.

Bet Tev biežāk vajadzētu kaut ko tik garu uzrakstīt - tais īsajos pukstos literārajam talantam nav, kur ieskrieties.
From:[info]diana
Date: 17. Februāris 2007 - 08:00
(Link)
Un vēl. Kas gādāja par to, lai klases vakaros nesēdētu pa malām un blenztu sienās? Kā to panāca? Es savus klases vakarus atceros tieši tādus - čupojamies pa kaktiem un aprunājam tos dažus, kas nez kā bija sadūšojušies dejot.

Nez, vai Meņģeles skolai arī ir savs dārzs?

Kaut kā ļoti romantiski jums tas viss tur izklausās, nepavisam ne kā pie cilvēkiem. Man te no runām ar meņģeliešiem paliek iespaids, ka neviens neko negrib bīdīt, darīt, organizēt un piedalīties... Man arī gribas, lai vismaz maniem bērniem būtu tāda mācīšanās skolā.
[User Picture Icon]
From:[info]ib
Date: 17. Februāris 2007 - 11:11
(Link)
Nu jau Tu mani salielīji :)
Ir jau tam visam briesmīga otrā puse, kuru neuzrakstīju, jo nospriedu, ka izklausīšos pēc grinča :))
A par klasesvakariem bija tā, ka meitenes izdomāja scenārijus, puiši kā jau puiši lasīja kopā audiotehniku un gaismas, cik zinu - gaismas pat paši kaut kā taisīja ar tām krāsainajām spuldzītēm. Un tad, cik nu sanāca pēc scenārija, cik nē, bet parasti jau tas beidzās ar kopīgu ālēšanos. Tur pat nekas nebija jāpanāk, tie cilvēki tur vienkārši ir savādāki.
Bet atgriesties es tur negribētu tikvaitā :)

(m?)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba