mākoņa sviesta cibiņa - Komentāri

Es nezinu, kā lai tādos apstākļos strādā - darbā neiet ciba.
Pa vakaru jāizbizo cauri visai freidlistei un pa galvu pa kaklu jāsakomentē, lai nedomā, ka esmu atmetusi pedāļus.

Un tagad apcerējums par svētkiem .
Kādus gadus 15 atpakaļ man bija tas gods mācīties kādā tradīcijām pārbagātā mazpilsētas skolā.
Visspilgtāk palicis atmiņā izbīlis par nepelnīti dabūtu adatas dūrienu mugurā. Tā bija pelnu diena, un mērķis bija nemanot piespraust otram mazu, smuku maisiņu, pildītu ar pelniem. Tādējādi, laikam, tika pie svētības vai kā tur. Īsti neatceros pamatojumu, 15 gadi tomēr. Katru gadu solījos pagatavot tādus un lipināt citiem, bet pagatavot pārdesmit mazus, cakainus maisiņus ar pelniem nebija man pa spēkam. Un neviens uz mani nedusmojās, jo visi jau zināja, ka neskatoties uz to, ka man ir 13 gadi, es nemāku adīt, nemāku gatavot un esmu uztamborējusi vienu nepilnu metru garu šalli, kas maina platumu ik pa 2 cm. Protams, cik tur svētības, cik kas, bet cik jauki tādus mazus maisiņus sakrāt un domāt, ka katrā tak ir ielikts darbs un pacietība.
Un vēl bija z-svētku pasts. Arī Rīgā bija, bet tajā pārceļoja maksimums 10 vēstules, ja nu kāda klusi pielūdzot bija sadūšojusies izredzētajam nosūtīt kartiņu ar parakstu "anonīmā lēdija" or smth.
Tā kā es jau tad biju mazais brālis romantiķis, es nesūtīju neko un nevienam, ne Rīgā, ne laukos. Un debilākais, kas varēja notikt - es saņēmu nepilnus 30 apsveikumus. Te nu gan man nebija nekādu atrunu, nākamajā gadā pusi savas kabatsnaudas notriecu kartiņās un neskatoties uz dziļo naidu pret tām, sarakstīju aš nezinu cik. Bet toties, kas par azartu plēst vaļā desmitiem apsveikumu, lasīt un satraukti čalot, kuram vairāk, kuram kāds Ļoti Īpašs apsveikums atnācis utt.
Siltos pavasaros bija tradīcija garajā starpbrīdī likties visiem uz upi peldēties, bet uz to gan es neparakstījos.
Bija skolai savs dārzs, kur botānikas stundās sēja un ravēja, blakus dārzam bija zaļā klase, kura gan vairs nedarbojās, kad es biju. Tā bija krūmu apvīta nojume, kurā kādreiz bija notikušas stundas.
Pats jocīgākais, ka tika svinēta arī valentīndiena. Jocīgi tas liekas tamdēļ, ka Rīgā tādu nemaz vēl nezināja, nesvinēja un domāt par to nevarēja.
Zinu, ka kaut ko par svēto Valentīnu man kāds izstāstīja gan, bet pastarpināti. Ideja bija tāda, ka šajā dienā jādod bučas visiem, kas tev ir draugi, kas tev patīk, vai vienkārši gribi iepazīties.
Tagad tā padomājot - nekāda sakara ar mīlētājiem, toties tā bija viena no sirsnīgākajām tradīcijām. Jau tā diezgan atvērtie mazpilsētas un tās apkārtnes iemītnieki, kļuva vēl sirsnīgāki un vēl atvērtāki. Diskotēkas ar sirsniņveida ieejas biļetēm (kurš gan tās visas gatavoja??), daudzās bučas no draugiem un draudzenēm, pat nebija svarīgi, vai tev ir otra pusīte, vai nē - visi tāpat visus mīlēja :D
Protams, Lieldienu olas - tās gan tika stieptas tikai labākajiem draugiem, toties visskaistākās un visekskluzīvākās.
Un vēl klases vakariem cepumus cepa puisis, un nevienam pat prātā neienāca to kaut kā komentēt. Tas vienkārši tā bija - Daiņukam patīk cept cepumus, mums patīk tos ēst, kas te savāds?
Pats par sevi, ka klases vakari arī bija unikāli - dejas, spēles, izrādes, upasi bože, nebija tāda varianta, ka sēdētu pa malām vai blenztu sienās.

Svētkiem ideja taču ir kādu iepriecināt. Jāņi tikvaitā nav saulgrieži, bet alus, siers un papardes, z-svētki arī nav ne kāda dzimšana, ne saulgrieži, bet sniegs, ragavas un dāvanas.
Neviens man neliek aizlūgt par svēto Valentīnu, vēl mazāk - neviens mani nepiespiedīs nopirkt mīļotajam sarkanas lateksa apenes ar pūkainu apdari.
Bet neviens arī nevar liegt iestāstīt cienītajam, ka vienmēr esmu atzinusi valentīndienu un sacakot vakariņās kaut ko ekstra garšīgu. 100 punkti ka nenoticēja, bet vismaz skaidri uztvēra mājienu "bez frēzijām mājās vari nenākt" un svētki būs izdevušies, vai nav vienalga kā tos sauc?