Viņa nekad nav mācējusi ierasties laikā. Tagad Viņa mācās nepazust tiem, pie kuriem ir ieradusies ar nokavēšanos. Tieši tā. Nepazust. Nevis gaidīt. Uz ilgāku palikšanu absolūti nesagatavojusies. It kā garām skrienot. Pieklājības un pienākuma pēc. Viņu ieskrēja uz piecām minūtēm un palika uz visu mūžu. Tas būtu skaists ieraksts Viņas Dzīves Grāmatā.

Viņa svēti tic tam, ka neviens nevienu nesatiek nejauši. Ka visam pienāk savs laiks. Ka ir cilvēki, kas ir gaidīšanas vērti. Kas nav pelnījuši, ka Viņa tos pazaudē. Cik jocīgi. Vēl pirms nedēļas Viņa runāja ar meiteni, kuru Kāds gaidījis pusotru gadu. „Es gan tā nekad nespētu,” Viņa toreiz nodomāja. Laikā, kad visi dzīvo ātri un mirst jauni, gaidīšana ir... kaut kas TIK mistiski skaists.

P.S. Viņai ir rezerves variants. Un, iespējams, rezerves variants ir arī Viņa. Saklausījusies Stervu padomus, Viņa apsver domu par mērķtiecīgu trio. Atņemšanu, iegūšanu un paturēšanu. Nost ar ļaušanos! Lai dzīvo paņemšana! Mazi bērni taču nespēlējas ar katru mantiņu, kas tiek ielikta viņu rokās. Viņi izvēlas paši. Paraud. Dabū to. Un apmierināti spēlējas. Arī Viņa vēlas tā...