Šonakt bija pirmā nakts, kad vajadzēja meklēt vēlvienu segu, lai izdotos aizmigt. Izejot ārā no paša rīta vai vēlu vakarā mazliet nosalst rokas un aizmirstas šalles gadījumā gribas sasliet apkakli maķenīt augstāk. Brīžos, kad galva tiek pacelta augstāk, lai skatītos skrienošajos mākoņos, austiņās skanot Alinai Orlovai, kas ir mana rudens dieviete, teju allaž sanāk samanīt gājuputnu kāšus. Un ejot uz bodi zem kājām jauki čaukst. Rudens.
Dikti prieks par jauno Viguļkunga grāmatiņu, kuru beidzot izdevies sagaidīt un, pats labākais, arī iegādāt. Smieklīgi ir tas, ka man aizvien nav izdevies veiksmīgi nokļūt Roberta grāmatās, jo, liekas, tā vieta vienkārši izzūd, kad vien es tai tuvojos. Mistika. Tas laikam nozīmē, ka man jāatmet cerība tur kaut reiz nokļūt, vismaz vienatnē noteikti.