печально быть антисоциальным - kontrole

11:43 pm - kontrole

Šodien iekāpu troleibusā un savā nodabā rakājos pa somu meklēdams maku un kartiņu. Ielec aiz manis kontrolieris un jautri dodas uzbrukumā. Es turpinu meklēt maku. Viņš sajūt asinis un, kā 120kg smaga hiēna ķeras man klāt. Kamēr es viņam saku, lai liekas mierā, viņš sakāpina situāciju. Tik tālu, ka es saprotu, ka žoklis vaļā nevērsies. Es piebēru nedaudz benzīna ugunij, pierakstīju jamā vārdu, uzvārdu un numuru un tad teicu, lai "vārds, uzvārds" beidz locīties un neizliekas par taisno enģeli. Tajā brīdī balsī ieskanējās policija, sačakarēts vakars un lai es ātri maksājot naudu. Nākamā pieturā teicu, lai izkāpj. Izkāpām. Pēc nelielas sarunas, kur palūdzu, lai sauc policiju un jamie mēģināja izspiest 2 latus - (cik ir oficiālais sods?) sapratu, ka vīrieša gods ir aizvainots un viņš nemaz nevar atvainoties un laist mani vaļā. Pie tam es uzjautrinājos mainot savu valodas formu no formālās uz neformālo, uzdevu jautājumus un citādi dzinu stūrī. Nav jau tā, ka es zināju viņu tiesības un ir dzirdēts, ka kontrolieri šauj un kauj Raiņa bulvārī.
Un tad uzspīdēja gaisma un manā dusmīgajā sejā uzspīdēja smaids. "Daram tā, ka jūs turpinat pildīt savu darbu, un es nebojāšu jums vakaru un došos, kur man jāiet?" "Taisies, ka tiec!" Gods un vakars bija izglābts, savukārt, es priecājos, ka grāmatu lasīšana noder. Jaunībā būtu ieberzies uz ilgu laiku.

Tad gāju pa ielu, redzēju mašīnas ar sadauzītiem jumtiem, un domāju - man ir paveicies - šie ledus gabali jau ir nokrituši.