ciemiņi bija sapirkušies pārtiku, tā uz mūsu galda nokļuva viena no tām dārgajām maizēm - melna, ar riekstiem un plūmēm iekšā, veselīga un garšīga. tā viņa tur stāvēja arī pēc tam, kad ciemiņi aizbrauca. es uz viņu skatījos, skatījos un.. neēdu. armīns pa šķēlei grieza un ēda, bet es tikai skatījos virsū. kaut kas atturēja no ēšanas. vienu dienu, otru dienu. un tad armīns viņu apēda un man netika. un nekas. ne žēl, nekā, vienkārši bija un izbija. šorīt piecēlos un sāku sev smērēt brokastīs sviestmaizes. blakus bija bundža ar augu tauku maisījumu un divi dažādi sviesti. tie sviesti protams labāki par to viltus margarīnu, bet es uzsmērēju tieši to margarīnu, kaut gan varēju taču uzsmērēt sviestu. ēdu un domāju, kāpēc es tā izdarīju. neatradu atbildi, tikai nonācu līdz iekšējai sajūtai, ka izvēlēties labāko ir kaut kā neestētiski vai. līdzīgi kā esmu domājis, ko es darītu, ja man tiktu liela liela nauda, ko es par to pirktu. izdomāju to un to, visādus diesel džinsus, tādu un tādu ziemas mēteli, kurpes kādas tik vēl ne, bet tad padomāju, ka izdomāt jau varu nezinko, bet ja man patiesi būtu tāda nauda, es visdrīzāk nenopirktu no izdomātā neko, paliktu savās plukatainajās vecajās biksēs, vecajā nodriskātajā jakā un spiedošajos zābakos un mani ar dzīšanu nevarētu izdzīt uz to veikalu. jo atkal dēļ iekšējās sajūtas. jo var nolikt blakus labu un sliktu lietu, estētisku un neestētisku lietu, un lai gan estētiska lieta skaidra lieta estētiskāka par neestētisku, tomēr to izvēlēties ir neestētiski. pats process ir neestētisks. tajā ir kaut kas savtīgs, pati vērtēšana un novērtešāna kā tāda, pēc tam vēlme iegūt un paturēt sev. baudkāra mešanās virsū ēdienam, apņēmīgā došanās uz veikalu, paātrināti sirdspuksti uzlaikošanas kabīnē un norēķinoties pie kases, tas ir neglīti. un ko tad tas beigās līdz, ka tev pilna māja ar skaistām lietām, ja tās iegūtas neglīta procesa rezultātā. tas process kā melna plēve apvelk to skaisto ieguvumu un tajā vairs nav nekā skaista.